Kad mīlestība uz dzelžiem iestājas...

Jeb īss pastāsts par to, kā es gandrīz apraudājos, kad aptvēru, cik tas viss ir skaisti.

Tātad, šovakar es gribu pastāstīt par savu šīsnedēļas atklāsmi. Šī atklāsme radās vienā jaukā vakarā, kad grozot galvu jau uz spilvena, iestājas fāze, kuru mēs visi ļoti labi pazīstam - tas ir ka it kā vēl neesi aizmidzis, bet jau tūlīt būs sapnis klāt... Laiks, kad liekas, ka sapnī pavadīta pusstunda vai pat ilgāk, bet patiesībā tā ir labi, ja pusminūte.

Atklāsme bija pavisam vienkārša... atklāju, cik jauka ir motora dziesma!!! Šajās dažās sekundēs, slīgstot miegā, gar acīm slīdēja skati ar dienas nelielo driftu un pēkšņi... atmiņā atskanēja šī dziesma, šī lieliskā motora skaņa, kas lika man iztrūkties un pamosties.

Tā ir lieliska! Tā ir padevīga, bet reizē cienījama un respektējama. Tā ļauj izjust spēku un kontroli, un reizē arī nepārprotami norāda - izbaudi mani, bet ar mēru! Tā ir tik skaista, ka ir pašsaprotami, ka tā ir jāsaudzē.

Tieši šī atklāsme par saudzēšanas nepieciešamību, kopā ar apziņu par tās tverami netveramo burvību, radīja šo nelielo dvēseles kliedzienu virtuālajā telpā...

Ja tu mani sadzirdēji, tad zini, ka pat tāds sīkums, kā pārvietošanās var sagādāt baudu gan ausīm, gan dvēselei...