Gājiens uz Kolkas bāku 2011. gada ziemas plenēra ietvaros

Plenērs tas ir tusiņš ar fotoaparātiem rokās. Esam savākušies jautrā kompānijā un dodamies uz Kolkas pusi. Startējam piektdienas vakarā. Plānā ir daudz vietu ko apskatīties un bildēt.

Sestdien esam Kolkas "Ūšos", kur skatāmies kā top sklandrauši, paši pamēģinām tos veidot un degustējam. Sarunas ar saimnieci vedās ap un par Kolku un tās bāku. Un tad rodas ideja nākošajā dienā aiziet pa ledu līdz bākai. Saimniece apstiprina, ka tas ir retums, bet teorētiski tam vajadzētu būt iespējamam.

Svētdienas rītā pie brokastu galda kādam pienāk īsziņa, ka jūrā ledum ir radusies liela plaisa. Atrodam Delfos, ka tas ir pie Jūrmalas, bet mēs tak esam Kolkā! Tomēr grupā rodas domstarpības par to vai vajadzētu doties uz Kolkas bāku - neesot piemērots apģērbs.

Braucam prom no naktsmītnes. Šoferītis vaicā vai tad nu dodamies uz bāku vai nē. Atskan - nē. Viņš ieklausās un pagriež busu uz bākas pusi. Kretīns. Pie bākas divas meitenes saka, ka neies un ļoti cer, ka būs stiprs vējš, kas gājējus atturēs no iešanas. Sabučojam viņas uz atvadām un ejam uz ragu.

Tas mūs sagaida ar stipru, aukstu vēju. Sākas minstināšanās - varbūt tomēr nē? Kāds uzkāpj uz ledus un saka, ka vajag tak pamēģināt. Nu tad sākam iet.

Kolkas bāka atrodas uz vienīgās Latvijai piederošās salas. Tā ir mākslīgi veidota sēkļa galā, kas radies Baltijas jūrai satiekoties ar Rīgas jūras līci. No cietzemes līdz bākai ir seši kilometri.

Mēs ejam. Vējš ir pretīgi auksts, tik labi, ka pūš no muguras. Piedzīvojumu alkas mijas ar baiļu sajūtu. Prāts saprot, ka ledus ir sasalis - dziļums uz sēkļa ir no pusmetra līdz trīs metriem, bet šis loģiskums nespēj aizgaiņāt ik pa laikam uznākošos baiļu sajūtu. Zvana krastā palikušie - vietējais onkulītis ar binokli liek mums ziņot, ka bākas priekšā ir vaļējs ūdens. Nu ja, gan jau mēģina mūs iebiedēt. Nu nekas paiesimies vēl kādu gabaliņu. Vējš auksts. Sniegs balts, griež acīs. Ejam tālāk.

Apstājamies kādu kilometru pirms bākas - priekšā ir vaļējs ūdens. Šķiet pasākums ir neizdevies. Teorētiski gar labo pusi ir ledus krāvumi pa kuriem iespējams aiziet, bet nu jau dūša ir papēžos. Nospriežam, ka "gandrīz". Virs ledus klāja atskan savāda dunoņa. Vai tiešām ledus atdalās no krasta?!? Pamanām vainīgo - tālumā peld kuģis, kura motoru dunu vējš ir atnesis līdz mums.

Pienāk atpalikušie, pafočē un dodas drosmīgi uz priekšu. Mēs viņu pēdiņās. Kā vēlāk izrādās, tad viņi savos lielajos teleobjektīvos bija redzējuši cilvēkus pie bākas - tātad aiziet var. Turpinām ceļu ar līkumu caur ledus krāvumiem. Starp tiem pavīd cilvēki. Pēc brīža mums smaidot pretī nāk "Ūšu" saimniece ar diviem ceļabiedriem. Aiziet līdz bākai var. Ledus biezs. Nu mēs esam droši, ka pasākums izdosies un turpinām ceļu. Pēc neilga laika esam pie bākas.

We did it, yes, yes, yes!!!

Fočējam bāku no ārpuses un iekšpuses. Ir patīkami atkal būt uz cietzemes. Aizvējā saulīte patīkami silda. Līdzi paņemtās maizītes no sākuma pat negribas, jo šķiet, ka žoklis ir sasalis nekustīgs, bet pēc pirmajiem kumosiem sviestmaize ir tik garšīga, ka gribas vēl un vēl. Kādam dzeramais ir pārvērties saldējumā - nesot ledus tēju mugursomā tā ir sasalusi atbilstoši savam nosaukumam.

Sabildējam pēdējos kadrus un dodamies atpakaļ. Ledus vairs tā nebiedē un nu jau protam izvēlēties līdzenākus un taisnākus ceļus. Tiesa gan tieši atpakaļceļā uzkāpju uz caurspīdīga ledus, kas likās nobrakšķam. Paraujos sānis uz ledu kuru klāj plāna sniega kārta - tā drošāk, tas atgādina parastu lauku. Turpinām ceļu. Saule vienu pusi patīkami silda, vējš otru šķiet ragā sasaldēs.

Divi kilometri pirms krasta satiekam kompāniju, kas tikai tagad dodas uz bāku. Līdz saulrietam ir palikusi kāda stunda. Lai arī atgriešanās viņiem sanāks pa tumsu, viņi tik un tā dodas uz bāku. Dalāmies pieredzē un novēlam viņiem laimīgu ceļu.

Esam krastā. Tas tik bija piedzīvojums!

(vairāk bildes skat. reportāžās "2011. gada ziemas plenērs: Kolkas bāka")