Jau....

Tumšās, ar zirnekļu tīkliem pieaustās istabas stūrī šorīt gulēja neparasts mitrums. Šis rīts nebijā tāds kā citi... Šis rīts bija savākdāks. Apkārt virmoja neparasti svaigs gaiss, kas jaucās kopā ar vakar degušās malkas smaržu. Šī bija sniega sajūta. Bija sākusies ziema....

Tiešām... Tas bija noticis. Naktī bija uzsnidzis sniegs.... Loga rūtis bija nedaudz apsirmojušas. Es atveru logu, un man uz pirkstiem uzbirst nerēdzēti vēss, bet tajā pašā laikā maigs sniega kristāliņš. Tas izskūst negaidot kad palūkošos tajā. No palodzes nobirst neliela pika sudrabotā brīnuma. Sniegs atmirdz pie katra mazākā gaismas stariņa. Zvaigznes kas guļ uz debesu juma, jau gadu tūkstošiem atmirdz sniegā neredzētā krāšņumā.
Dārzā, mazie zaļie, janvārī izlīdušie asni, ir zaudējuši savu salātzaļo krāsu un pieskaņojušies sudraba kristāliskajam bīnumam.
Es izbrienu sniegā ar basām kājām, kājas salst, bet man ir vienalga. Prieks spēj remdēt jabkuras sāpes. Arī aukstumu. Sals kož degunā, bet arī tas mirkļa iespaidā kļūst vienaldzīgs. Laterna ielas galā deg kā vienmēr. Bet es zinu, viņa jūt ka ir jāpriecājas, tāpēc ir pacentusies neizdegt, līdz ziemas sākumam.
Dienā saules stari sniegā atmirdz cerēdami, ka staru prieks pārspēs sniega prieku. Bet tā nav....
Zaļie asni cerēdami, ka saules stari sniegu kausēs, turās braši un nenogurdināmi. Viss veljoprojām tinās savāda sniega dūmakā.
Visi zin... Ir ziema. Par to nojaušs visi. Arī tie, kas ziemu nepazīst....
Nesapņosim.... Riņķī ir dubļi un sirdī ir pavasaris... Lai kā gribētos ziemu....