Deviņas dienās cauri Eiropai

Iepriekšējā gadā kopā ar draugiem ceļojam uz Ungāriju, bet līkumu izmetām arī cauri Ukrainai. Karpatu kalni mums likās tik iespaidīgi, ka gribējām redzēt, kas tajos iekšā, kā pasaule izskatās skatoties lejup no tiem. Tā kā vienam mūsu līdzbraucējam Valdim, Karpatos dzīvo radi, tad bija skaidrs, brauksim pie viņa radiem,. Mani vilināja arī netālā Rumāniju, un izdomāju, ka atpakaļceļā varētu braukt caur Ungāriju, par kuras lieliskajiem baseiniem mums arī bija labas atmiņas.

Pirmā diena
Izbraucām agri piektdienas rītā, un straujā gaitā devāmies cauri Polijai Slocvakijas un Ukrainas virzienā. Jau aiz Belastokas sāka nākt lietus un nenorima, kā bijām to cerējuši. Tas nozīmēja, ka nevaram nakšņot teltīs, kā bijām domājuši. Nolēmām pārbaudīt, vai kristīgā viesmīlīga vēl cieņā un lūgt naktsmājas kādā ceļmalas baznīcā. Ļubļanā apstājāmies pie pirmās baznīcas ceļmalā un lūdzām palīdzību, bet tikām nosūtīti uz nākamo, modernu ēku jauno māju rajonā. Pretīmnākošā sieviete krieviski nerunāja, bet kad ar zīmēm parādījām, ka vēlamies satikt mācītāju, aizveda mūs pie jauna puiša, kurš altāra priekšā kārtoja ziedus. Mums tā bija laba zīme, ja jau tāds jauns mācītājs, tad būs labi. Miroslavs mūs aizveda savā kabinetā, zvanīja pa labi un kreisi, nekādu gudrību neguva, līdz beidzot kāda draudzes sieviete, teica, ka paņemšot mūs savā dzīvoklī uz šo nakti. Varēja redzēt, ka esam ticības izaicinājums šiem cilvēkiem. Ko gan jūs teiktu, ja jūs valstī pēkšņi ierastos nepazīstamu ļaužu bariņš, kas runā svešā mēlē un lūdz nakts mājas. Helēna mūs cienāja ar tēju, stāstīja par saviem mazbērniem, un mēs sapratāmies, lai gan krieviski viņa īsti nemācēja un mēs poliski arī ne. Līdzbraucēja Edmunda pase gan palika pie mācītāja kā ķīla. Nākošā dienā priesteris Miroslavs stāstīja, ka mēs viņam esam nākuši kā liels pārsteigums. Viņš mierīgi gribējis kārtot ziedus pie altāra, un pēkšņi ierodamies mēs. Bet mūs priecēja viņā lieliskais humors un jautrā daba.

Otrā diena
Tā nu mīļi atvadījušies no Helēnas, devāmies tālāk Slovākijas virzienā, pa ceļam izpeldoties kādā Slovākijas ezerā, kur gan konstatējām, mūsu jūra ir simtsreiz labāka.
Pēcpusdienā sasniedzām Ukrainas robežu. Labu, ka tur nebija tādas sešu stundu rindas kā pagājušā gadā! „Bremzes” bija Slovāki. Bet arī Ukrainas pusē gāja lēni. Par velti nopriecājos par robežsardzes sievietes laipnību. Tālāk mūs sagaidīja nelaipnais muitnieks, kas gribēja zināt, cik mums esot līdzi naudas. Mēs pat pilnīgi apmulsām, par šādu jautājumu, jo visiem ir arī kredītkartes. Kad nu godīgi atbildējām, kas mūsu maciņos, saņēmām komentāru – tik vien!! Ar to j jūs badā mirsiet! Mēs atbildējām, ka braucam ciemos un tur mūs baros. Tad sekoja draudi, ja viņš atradīšot ko vairāk, tad visu , kas par daudz atņemšot. Un ka tagad viņš vienu izraudzīšot un pārbaudīšot, kas viņa mantās un norādīja uz mūsu Andi. Tam nekas cits neatlika, ņemt savas mantiņas un doties aizpildīt deklarāciju. Pēc tam gan tikām atlaisti un varējām doties dziļāk iekšā Ukrainā. Tā arī nesapratām, kas tas bija, vai muitnieks gaidīja kādu naudas kukuli - mašīna mums bija laba, un varbūt izskatījāmies pabiezi, vai arī viņš vienkārši vēlējās parādīt savu varu.
Mūsu apmešanās vieta nebija tālu no robežas, mazs ciematiņš braucot augstāk kalnos, kas gan īstenībā nav tās augstākās virsotnes, un īsto Karpatu priekšā skaitās tik tādi pauguri. Oficiāli tā vieta kur bijām, skaitās Aizkarpati, Dubino ciems.
Gucuļiem ir raksturīgs liels čaklums un kārtīgums. Visi dārzi apkopti, grāvmalas izpļautas, nezāles nav manāmas. Katram vīrietim ir pienākums uzcelt savai ģimenei māju. Tā tiek celta turpat vecāku īpašuma otrā galā. Tā ciematā cieši dzīvo kopā dažādas paaudzes, un droši vien te nav viegli būt izlēcējam vai savādniekiem, jo visi ciemā zina viens u otru un dzīve norit lielā mērā kolektīvi.
Katrā mājā raibi paklāji, pie sienām gleznas ar reliģisku saturu, Jēzus un Marija, bet kādā istabas stūrī paslēpusies pašadarinātā – samogonkas pudele. Dievkalpojumā vietējā grieķu pareizticīgo baznīcā pulcējas viss ciems, sievietes un vīrieši sēž atsevišķi, un precētām sievietēm jāsien galvā lakatiņi. Un tas ir normāli, ja dievkalpojums ilgst divu stundu garumā. Tas ir īsākais laiks. Mēs redzējām ūdens svētīšanas dievkalpojumu, kur sievietes nesa sev līdzi izrotātas krūzes un kanniņas ar ūdeni. Baznīcā sēdēja arī vīrieši un jauni puiši.
Jau vakariņas mūs pārsteidza ar ēdienu un dzērienu bagātību, galds bija klāts kā kāzās, visi ēdieni dabiski un ļoti labi, un šķita, ka saimniece Jolana nemaz nav nogurusi o visu gatavojot. Bet izrādās, ka te ne vien čakli jāēd, bet arī jādzer. Dadaži ceļotāji dzēra vairāk, citi mazāk, cits nemaz. Taču jāatzīst, ka ceturtās dienas rītā dzert vairāk negribēja neviens. Dzerts tika šampānietis un šņabis un alus. Mēs smējāmies, ka pēc tam tā būsim ieraduši pie šampanieši, ka vairs nevarēsim bez tā iztikt. Risinājās apmēram šādi dialogi – nado!! Atskan vārga atbilde- nenaido! Un vel pārliecinošāks, kak nenado? Nado, nado!!!

Trešā diena
Kalnu virsotnes kūpēja. Likās, ka kaut kas deg, vai arī tuvumā kāda cementa fabrika, bet tas nebija ne viens, ne otrs, vienkārši mazās kalnu upītes ir sasilušas un no tām ceļas migla. Bija svētdiena un devāmies uz Mukačevu, kur vispirms iegājām klosterī. Pagalms bija pilns ar sievietēm svētku drānās un lakatiņiem galvā. Kur vēl redzēsi tik interesantus cilvēkus, kā, piemēram, jaunu sievieti zaļā kostīmā, galvā lakatiņš un uz muguras gara, gara bize? Vēl apskatījām cietoksni kalna galā, Mukačevas galveno muzeju, ar nezālēm aizaugušu pagalmu. Tur laikam gucuļu čaklums nebija darbojies.
Atgriezušies mājās devāmies mežā, lai apskatītos, kādi tad Karpatu kalni izskatās no iekšpuses. Izskatās tā - klajš skrajš mežs ar buka kokiem, un nekādu ogu, pa mežu par staigāt kā pa parku. Pa ceļam vēl satikām ganus, kas ganīja lopiņus mežā pļaviņā. Turpat viņiem arī uzcelta būdiņa un uzkurts ugunskurs. Ukrainā govis lielā cieņā. Vakaros pa ceļa malā m staigā govis, kas nāk mājās no ganībām. Pusceļā uznāca dzīves apnikums, negribējās pat sasniegt ūdenskritumu, un griezāmies atpakaļ, un tad mūs pārsteidza lietus, kas saliedēja mūs slapjus.

Ceturtā dienā
Izrādās, ka Liene ar saimnieci paslepus bijušas vietējā diskotēkā. Liene saka, ka viņai, kā jau neredzētai sejai bijusi liela piekrišana, viens pat precēt solījis un māju celt teicies
Devāmies ar mašīnu augstāk kalnos pa lielo trasi Ļvovas un Kijevas virzienā (777 km) . Mērķis atrast vietu, kur pārdod siltās biezās pašadarinātas aitu vilnas segas. Ceļmalas krodziņa „Y Marii” tās bija jau pagāšogad, bet tas nebija naudiņas. Krodziņš vēl turpat , Marija arī, un segas arī vēl tupat. Tā nu Liene un Ruta tiek pie segām, es savējo nopērku nākošajā ceļmalas krodziņā. Tad nogriežamies no ceļa un tur ir kaut kas manai sirdij – baznīca celta tautas arhitektūras tradīcijās un viensētas ceļa malās. Upmalā saplūcam savvaļas piparmētras. Poļanas ciemā salejam pudelēs minerālūdeni un apskatām ari sanatoriju Karpati. Mani pārsteidz, ka sanatorijas senākajā ēkā ir baznīciņa, kurā dievkalpojumi notiek divas reizes dienā, un ir labi apmeklēti.
Mājās atgriezušies ejam ar Andi kalnos, atrodam, ka turpat aiz meža iz cirsma, un tur var ļoti jauki rāpties virsotnes virzienā, kā tādam Dullajam Daukam gribas tālāk un tālāk, tur, kur horizonts. Noriet saule un jāgriežas mājup, pie galdiem, kas joprojām klāti kā kāzas un vai lūst no ēdienu un dzērienu smaguma.
Secinu, ka Karpatos nemaz nav tik daudz apskates objektu, ka mums – muižas pilis, un kas tik vēl nē. Viņiem ir daudz baznīcu un daba pati. Man jau patīk tas senlaicīgas autentiskās mājas.

Piektā diena
.
Šodien vēl aizbraucam līdz Mukačevai. Kad ejam uz Lieni uz tirgu, pēkšņi sākas milzu lietus un vējš un birst milzīgi krusas graudi, visi cilvēki samūk veikaliņos, pazūd elektrība un gāžas ielas kafejnīcu saulessargi. Pēcpusdienā daži no mums vēlreiz kāpj kalnos, daži risina nopietnas sarunas un daži vārtās pa dīvāniem.

Sestā diena

Laiks šķirties, un tiekam pavadīti ar bučām, apskāvieniem un aicinājumu braukt atkal. Mūsu ceļš tagad ved gr pašu Ukrainas robežu ar Ungāriju. Ielas malā veikals, kur pārdevēja runā ungāru valodā un šķiet, ka tas veikals tieši arī uztaisīts ungāriem, lai viņi var iepirkt lēti ungāru preces.
Pēdējā benzīntankā pirms rumāņu robežas pilns ar rumāņu mašīnām, kas tiek uztankotas līdz pēdējais iespējai. Vēl pat baļķītis palikts zem riteņiem. Lai bāka slīpāka un lai var saliet degvielu. Mēs arī kārtīgi uztankojamies un vēl kannu pielejam pilnu. Ukrainas robežsargi jautā, kā mums Ukrainā paticis un interesējās par ,mašīnu, kura gadā tā ir un tā tālāk. Rumānijā mūsu mašīnu apslacina ar dažām pilītēm šķidruma un tā saucas dezinfekcija, par kuru jāmaksā divpadsmit eiro. Rumāņu robežsargiem var redzēt, ir bijība pret Eiropas savienības valstīm, un viņu robežai ātri tiekam cauri. Rumanija izskatās labi un sakopti, bet varbūt tas tikai te, robežas un lielās pilsētas tuvumā. Baia Mare man uznāk raudamais, jo brīvdabas muzejs, kuru tik ļoti gribēju redzēt, ir slēgts pirms 15 minūtēm. Tad nu griežamies atpakaļ Satu marles virzienā, bet pa ceļam iekuļamies metro lielveikalā, kas izrādās vairumtirdzniecības bāze, kur var iepirkties tikai ar klientu kartēm, bet pārdevējas arī mums neliedz pirkšanas priekus. Rumānijā pašlaik naudas reforma, 10 000 leju pielīdzinātas desmit lejām, un apgrozībā vēl gan vecās, gan jaunās naudiņas.
Rumānija man atnes pārsteigumu. Biju domājusi, ka te izskatīsies daudz nabadzīgāk un necilāk, bet neizskatās. Šķiet, ka Rumānija Eiropas Savienībā nonāks ātrāk par Ukrainu.
Vēl mana atziņa, ka rumāņu valoda ir līdzīga itāliešu. Te uzturas arī daudzi itāļu tūristi. Vēl rumāņi runā franču valodā, bet mūsu angļu, vācu vai krievu valodas gan nepalīdz. Jāsāk domāt naktsmājām,. Ceļa malā norāde uz monastiriju un nolemjam lūgt tur naktsmājas. Klosterītis atrodas izbraucot cauri vairākiem ciemiem un saulespuķu laukiem.
Pa ceļam piedzīvojam kaut ko šokējoši, proti, čigānu ciematiņu, kur izskatās kā tādā geto. (Īstenībā jau nezinu, kā geto izskatās)Mazas būdiņas, žogi apkarināti ar drēbju gabaliem. Ceļmalā stāv cilvēki, kam pie rokas pliki bērneļi un noskatās mūsu mersedesa busiņā kā brīnumā.
Pie klostera mums pretī nāk mūķene un rādām ar zīmēm, ka lūdzam naktsmājas. Viņa mums par pavadoni atsūta meitenīti, kas runā angliski mazliet. Mūs uzcienā ar vakariņām, un bērni kā saimnieki parāda baznīciņu, mūsu puiši ārā pie baznīcas dedzina svecītes. Klosterī ir arī sava kapela. Vēlāk no klostera vadītājas uzzinām, ka te ir septiņas mūķenes un četri bērni. Māsas izskatās tādas mierīgas, priecīgas un gaišas. Nakti guļam pat katrs savā gultā . Pagalmā ir šķūnītis, pilns ar kukurūzas vālītēm, un spēlējas divi apaļi kucēni. Turpat arī divas suņu mammas.

Septītā diena
No rīta izstaigāju apkārtni, visās malās plūmju koki, kam zari pilnum pilni ar plūmēm, neviens nav kas tās apēd. Mīļi atvadāmies no mūķenēm, mums visiem tiek sadāvinātas lūgšanu krellītes un bildītes.
Tuvējā saulespuķu laukā uzrīkojam fotosesiju. Es atceros, ka man Irēnai jānopērk pastmarkas un tad nu strauji pieturam uz smilšainas ciemata ielas pie pavisam parastas lauku pasta nodaliņas. Nostājos rindā aiz onkuļa, kas laikam atnācis pēc pensijas. Tas nekas, ka es un pasta darbiniece nepārvaldām vienas un tas pašas svešvalodas. Gala rezultātā esmu tikusi pie vienas pastmarkas un esmu pavisam lepna.
Pie Rumānijas robežas aizbraucams pretējā virzienā, tomēr galu galā atrodam robežpāreju uz Ungāriju. Tā nu mūsu ceļš sāk ritināties atpakaļ Latvijas virzienā. Zinu, ka Rumānijā gribu atgriezties. Viena diena bija par maz.
Ungārijā dodamies uz pilsētu, ko latviskajam par Nigro kazu, ungāriski to izrunā apmēram tā Nireģhaza. Raksta vel savādāk. Tur mēs dodamies pa taisno uz āra baseinu kompleksu. Tur ir lielais 50 metru baseins, tad siltais baseins , kur ūdens gāžas kā no ūdenskrituma, ar lielu spiedienu un lieliska masāža mugurai un pleciem, tad vēl ir viens siltais terminālais baseins, kas esot ļoti veselīgs. Tur gan sēž tiki pensionāri, bet tas mums netraucē. Tikai kur gan tas veselīgums, ja no veselīgā terminālā baseina dodies uz neveselīgo hlorēto kādu citu baseinu.

Astotā diena
Dodamies Slovākijas virzienā. Bet pa ceļam jābrauc cauri Tokaji, pilsētiņai, no kurienes nāk slavenie Tokaji vīni. Tā nu apstājamies te un pastaigājam pa mazo pilsētiņu, kurā visās malās vīna mucas, vīna pagrabi un vīna veikaliņi. Tokaji apkārtne ir kalnaina un visur, kur viens skats veras, ir vīnogulāji. Nākošā valsts, kur iebraucam ir Slovākija. Apstājamies Košicē. Te valda tādas kā Prāgas noskaņas. Pilsētas centrā muzikāla strūklaka, ļaužu pilnas ielas. Ieskatos kādā rokkafejnīcā, kur savāktas mēbeles laikam no apkārtnes izgāztuvēm, katrs galdiņš un krēsli savā stilā, visvairāk gan no septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem. Pēc Košices dodamies tālāk un drīz jau esam atpakaļ uz tā paša ceļa, pa kuru pirms nedēļas iebraucām Slovākijā. Un tad jau atkal Polija, kur vīriem par prieku ielūkojamies kara muzejā. Polijā atkal nakšņošanas problēma. Ceram tikt līdz Ļubļanai, bet tumsa uznāk ātrāk un tā metamies uz mieru kādā mežiņā netālu no Ļubļanas, un pirmo reiz šajā ceļojumā izmantojam līdzpaņemtās teltis.

Devītā diena

Mūs pamodina sēņotāji. Tā jau sešos dodamies atkal ceļā, un ap sešiem vakarā atgriežamies Latvijā.