Vienmēr skaiti līdzi..!

Priekšlaicīgs PS, lai nenovērstu uzmanību no beigām. Daudzpunktes vietā ielikt savu vis vis vis mīļāko vārdu.

Visa sākumā nebija ne laika, ne telpas, ne gaismas.

Bija tikai naktslampiņa divstāvu mājas bēniņos izveidotajā darbistabā. Pār galdu noliecies cilvēks sakodis lūpas izspūrušiem matiem, saguris un nepaēdis vilka celtniecības rasējumā piesaistes asis. Uz blakus galda bija novietots 9stāvu ēkas projekta makets. Nespodro atspīdumu logos neveikli slēpa žalūzijas.
Lai top gaisma!
Zemē tika iebūvēti lentveida pamati, būvdarbu vadītājs lepni saberzēja rokas. Saule bija spoža, aiz būvlaukuma sienām skanēja bērnu balsis. Skola. Celtnieki devās uzpīpēt, pusdienas pārtraukums. Pēc vienošanās te bija ieradušies arhitekts, inženieris, mērnieks, būvvaldes pārstāvis un pagasta priekšsēdētājs. No izpildītāju puses bija ieradies firmas rīkotājdirektors, un pasūtītājs, kurš bija visai neuzticīgs cilvēks, arī bija pamanījies te iezagties. Te bija pagasta svarīgākie iedzīvotāji, un maza meitenīte zilā kleitā, ar bantēm matos un lielām acīm skaitīja dzejoli - lai te dzīvo zvēri un cilvēki, visi vienoti un apmierināti! Tika pārgriezta sārta lenta, bija neliels apmulsums – neizpratne par to, kam pasniegt ziedus, beigās tie visi nonāca pie mazās meitenītes. Visi pacēla glāzes un iedzēra pieputējušajā būvlaukumā par ēkas ilgnoturību, stiprību un ugunsdrošību. Kā nekā – šī bija pirmā 9stāvu ēka šajā ciemā!
Plauka dārzi, plūda ūdens, priecājās dzīvnieki, No māliem veidojās cilvēks, bet no viņa ribas – sieviete.
Mērnieks veica pēdējos mērījumus, daiļdārznieks deva pēdējos rīkojums par rožu krūma aplaistīšanu. Uz kāpnēm sauļojās kaķis ar čūskas acīm, balts ar melnām ausīm un asti. Viņa sejā bija manāms smīns. Tālāk, gar galdiem, skrēja bērni. Uz galda, starp papīra glāzēm, stāvēja sārti un sulīgi āboli.
Pasūtītājs spieda roku izpildītājam un čukstēja kaut ko par pielikumu. Abi nosmējās un pārrunāja jau otro projektu.
Vēl brīdis un ciema priekšsēdētājs teica uzrunu. Visi aplaudēja it kā jau no sirds. Vējā aizplīvoja vēl viena sārta lenta un durvis atvērās.
Mazs puisēns nokodās gardo augli, atmeta galvu atpakaļ un smiedamies samiedza acis no spožās saules. Viņš ievēroja to, ko citi aklām acīm nebija redzējuši.
Leknā dārza vārti aiz muguras aizvērās. Nāca smagi grūtību gadi.
Telefons pārkarsa, arhitekts, meklējot kļūmi, aizsmaka, būvdarbu vadītājs kliedza uz celtniekiem, solot neizmaksāt algas, mērnieks neizpratnē lūkojās projektā un grozīja galvu.
Līdz dienas vakaram jau visi kaimiņu ciemi bija sabraukuši skatīties. Visi smējās, pārrunāja un zobojās.
Pasūtītājs ņurdēja. Viss jau bija parakstīts, nauda pārskaitīta, neko vairs atpakaļ nepagriezt. Otrais pasūtījuma līgums tika anulēts. Tiesa?

Zinu, tev interesē, kas tad bija atgadījies. Čūska? Ābols? Kauns?
Nebija nekā! Tur jau tā lieta, ka nebija. Nebija tā ... devītā stāva!