Kaislību krāsa

nakts ir savāds laiks...tumsa atraisa kaut ko slēptu, tas pārvērš cilvēku...

nakts būs sarkanā krāsā
kaislība lēna kļūs

stundām ilgi es tā varētu...glāstīt tevi un lēni tuvoties , izzīmējot katru tavas sejas vaibstu, lūpas, acis, tad, tik tikko ar pirkstu galiņiem skarot ādu, bezgala lēni ceļot pa visu augumu, līdz bauda liek vaidēt...nekā nepareiza, viss ir maigi un tīri, skaisti...

un tad kaislībā aizmirst visu un asiņu karstajās bangās lidot...izgaist tevī, pazust, saņemt tevi, atdot sevi bez atlikuma...tādas vēlmes un sajūtas, mežģīnes melnas un balta, mirdzoša āda starp tām...augums pret augumu, cieši, neatraujami...

klusi čuksti, tuvu tuvu...vēl tuvāk...vēl mazliet tuvāk un tad...

es esmu ezers ko upe baro
ņirb ūdens mirguļo saules staros
šūpojas niedres ūdens malā
te tava laimīgā sala
te tava dārgumu ala