Emocijas

Emocijas. Par kalniem, par uzvarām pār sevi un "kad augstāk vairs nav kur"...

Tikko pabeidzu lasīt diezgan pagaro, divdaļīgo Ilzes Krišlaukas rakstu "Par to kā rāpties, rāpties augstāk" (www.adventurerace.lv...), parastas "pāri 30" latviešu sievietes piedzīvoto 15 dienās Alpos, Monblāna apkaimē. Jāsaka, ka piedzīvoto sapratīs tikai tas, kas pats kalnos bijis. Bijis ne ērtās kurpēs, baltā kreklā ar čipšu paku vienā un foķiku otrā rokā, bet tas, kurā vēl atlicis pirmatnīguma, piedzīvojuma kāres un mazliet avantūrista gars. Tas, kuram tik ļoti kārojas redzēt to, kas ir viņpus ierastajiem reklāmskatiem no kalnu pacēlāju platformām un izsmaržot pirmatnīgumu, ko "pacēlāju" tūrists tā arī nekad neieraudzīs, ka asinis dzīslās "vārīties vārās". Tik ļoti.
Uz šodienas realitātes pelēkā fona un ķīviņiem par vērtēšanām, blatiem, sadzīves ķibelēm Ilzes Krišlaukas raksts manī uzjundīja tik spēcīgas emocijas un ilgas pēc tā skaistuma, majestātiskuma un dimensijas, ko spēj sniegt vienīgi kalni, ka nevarēju noturēties, neizkliedzis to visu šajos nedaudzajos vārdos. Prātā nāk minētā raksta noslēguma vārdi: "Sarunās ar tuviniekiem joprojām līdz galam neatbildēts paliek jautājums, kam man to visu. Varu pastāstīt vien to, ka alpīnisms nebūt nav jāuztver kā skarbu veču un dzelzs lēdiju izklaide uz spēku izsīkuma robežas. Ir tajā visā kaut kas neatvairāmi skaists un juteklisks. Laimes sajūtu radošs. Bet divu nedēļu laikā piedzīvotās kalnu epizodes rezumēšu ar H. Kammerlandera vārdiem: "Es aizcirtu karabīni, un iekabināju tajā savu dzīvi. Uz mūžu. ""
Esmu slims..

P.S. Bildes ir manis ņemtas šovasar Augstajos Tatros, neapstrādātas - tādas, kādas tās ir. Mainīts tik izmērs.
P.P.S. Bildes varētu likt desmitiem, bet tam te nav vietas. Mūsu ceļojuma aprakstu ar visām bildēm var lasīt manā lapā kasis.eclub.lv (diemžēl, jau vairākas dienas eclub lapa nedarbojas un adminiem ir ...).