...

BEZievada

Jūtas tik tiešām varētu nosaukt par kaut ko tik neizturīgu kā stīgu, jo bieži vien, pārraujot mīļuma stīgu, mums nākas saskarties ar naidu un nodevību. Staigāt pa šo stīgu ir grūti, bet vēl grūtāk ir to nepārraut. Ikdienā nākas saskarties ar tik daudz un dažādām sajūtām un jūtām. Smaidot mēs reti izrādām savas patiesās jūtas.

Ja uz kādas no planētām vēl citur ir iedzīvotāji, par ko gan es ļoti šaubos, tad viņi nav ne labāki, ne sliktāki, jo visas planētas apspīd viena saule. Ir daudz un dažādu iemeslu, kāpēc es varētu neticēt, ka arī citur ir dzīvība, pirmais varētu būt, ka tā ir skaudība, bet otrais naids, tālāk pieminēt nākamās sajūtas būtu lieki, jo, kā zināms, ļaunums ar labu iet sadevušies rokās.

Labais mainās ar ļauno, un cilvēkos dzimst mantkārība, mērķtiecība, alkatība un viss parējais, dzimst gan labais, gan ļaunais. Mūsos dzimst mīlestība, bet pārāk reti tā ir tāda, ka to ir gandrīz neiespējami pārraut, lai nenāktos nokļūt pie naida, pārāk reti notiek tā, bet kāpēc? Vai tas tāpēc, ka cilvēki aizmirst par ticību sev un saviem tuvajiem? Vai tāpēc, ka paši sapnim dodam dzīvību, bet pēc tam to paši arī nonāvējam? Paši izaicinām likteni un pēc tam no tā bēgam...

Tā tas viss vārās vienā katlā – mīlestība ar nodevību, mērķtiecība ar alkatību un sapņi ar realitāti... Bet ļaunākais ir tas, ka mēs esam atbildīgi par šo jūtu katlu, tas nebūs ne rūgtāks, ne saldāks, tas būs tāds, kādu paši vārīsim.