Gaismas ceļš

Vecais gads aiziet.

***
Par pilsētas torņiem augstāk ir tikai debesis. Esmu uz mēness, Tu pieej pie loga, attaisi aizkarus tējas krāsā un paveries augšup. Piemiedzu ar aci, bet Tu noturi mani par mēnesi, un aizkarus aizver, lai mātei nespīdētu acīs baltā gaisma. "Alla, nedusmojietes, atpūtieties, Jums ir piekusušas kājas." "Arlabunakti", saka Tava māte. Tikai Tu pamodies naktī un raudāji. Kāpēc, nezinu.

***

Neviltoti apbrīnoju par to, ka tev ir bērnības draugs, māte, es un dzīvoklis. Par to, ka tev vēl joprojām nav suņa, papagaiļa, bet ir zvaigžņotas lampiņas priekšnamā, kurā nekad neesmu bijusi. Tavai mātei nepatīk, ja ved mājās meitenes...Uzpīpēsim zāli, un no tās putekļiem izaugs jauna, kuru mīdīt kājām pavasarī. Nākamgad. Šobrīd ziema. Auksts. Tev bija ļoti grūta diena. No tā manas acis vēl pelēkākas. Vēl pelēkāks neviltots apbrīns raugās tevī. Un apkārt tam - medus riņķīši rudā krāsā.

***

...Un tagad tev nav kauna man zvanīt un stāstīt, ka vilcienā, kurš līdzinājies kosmosa kuģim, tevi pratinājusi resna un dusmīga konduktore. Ai! Visas sievietes ir skaistas. Dumiķīt! Manā pakausī dūc tava balss no tālienes. Cietsirdīgā mobilo telefonu nepieskaršanās funkcija! Saruna beigusies. Manī zied tavi kosmosa kuģi...Es smaidu aizvērtām acīm…Par krunciņu pie mutes, kad tu izrunā "K"... Konduktore…