14:55

Kāds vientuļnieks cimds, viens pats, bez sava pārinieka. mētājās un viss, ik pa laikam pamādams ar kādu no saviem pirkstiem, ja stiprāk uzpūš vējš.

Kāda dāma nespēdama noskatīties šajā cimda agonijā, uzkarina šo aiz autobusu saraksta, dodot vēl pēdējo cerību uz izglābšanos un šis tikai pamāj. Kāds vīrs uz to klusi noraugās un ir skumjš. Ir auksts un šī kurtka ne vella neder, pat ar visu lepno uzrakstu "wintersport". Viņš ierauj kaklu kā tāds bruņurupucis un kļūst par kapeiku īsāks. Tagad viņš ir līdzīgs kādam kurš ir no specvienības, jo redzamas tikai acis. Uz laternu staba salīmēts vai pustūkstotis visādu lapiņu ar tādām sagrieztām strēmelēm, kas vissvisādos veidos sapinušās, neļaujot lasītājam tikt gudram. Šeit var notievēt, pārdot dzīvokli vai arī dabūt pa muti, no tā čaļa kurš ļoti atgādina to zelli no multenes, kuram bija tāds garš rumpis ar tajā, dīvainā kārtā, iebūvētām daudzām atvilknītēm, kurās varēja visu ko sabāzt, galvenokārt sīkos. Visi tik stāv un ne vella nerunā, pat tās divas bābas, kuras nekādi nespēj nostāvēt klusu, un tā vien šķiet, ka tās tomēr ir parastas sievietes nevis bābas. Brīžiem to ir tik grūti noteikt.
- Jā, es jau braucu, kāds čalis cik spēdams mēģina izklausīties pārliecinošs un gudrs, kad viņam kāds piezvana,
- Jā, jā es jau tepat vien esu, šis turpina muldēt, kā tāds kalvītis vai zatlers, kaut gan šis nekur nebrauc un to ka viņš "te pat jau vien ir", varētu iestāstīt vienīgi mums nevis tam čalim no telefona. Šis vēl mirkli palūr uz telefonu un tad arī laiks iebāzt to kabatā. Ik pa brīdim mums piepulcējas klāt pa kādam tantukam, un šim te koorišiņam, kurš nejēgā mirkšķina acis, it kā vislaik būtu bijis tumšs un te pēkšņi kāds ieslēdzis gaismu. viņš man patīk, jo viņam ir savs īpatnējs skatījums uz pasauli, tiesa, mazliet saraustīts gan. tad visi aizbrauc un man arī laiks doties. Ir bez piecām trīs.