Kola-Hibīni
Ziemas pagarinājums Kolā,Hibīnu kalnos...........................
Jau agri no rīta gaidam 29 autobusu,tas vedot 25km,tieši tur kur mums vajadzīgs.Autobuss pienāk jau manāmi piebāzts,ar pūlēm iespiežam tajā vēl desmit mūsējos.Pārējie ejam uz autoostu un braucam ar nākošo autobusu.Iekāpj kontrole un pastāsta mums ka mūsējo pie 25 jau stīvi mūs gaidot.Dodamies uz Mončegorskas galu.Sākās lielā gatavošanās un cīņa ar dzelžiem.Pirmie soļi ir lustīgi,apakšā ledus,sērsna,sniegs.Nevaram atrast līdzsvaru starp somām uz pleciem un kāju pagarinātājiem-slēpēm.Ik pa laikam kādam slēpes pa gaisu.Pāris stundu laikā sasniedzam ezera otru krastu.Pirmais ugunskurs,pusdienas svaigā gaisā.Lai tiktu līdz nākošam ezeram,jāpārvar arī vairaki augstāki pauguri,palēnām kājas sāk pierast pie reljefa dažādības.Diena tomēr salīdzinoši īsa,laicīgi jāskatās pēc nometnes vietas.Vispirms jau jāierokas sniegā lai uzkurtu ugunskuru.kad uz uguns jau burbuļo katliņš nopietni ķeramies klāt pie rakšanās darbiem.Tiek atrakta vieta teltij,klāti zari,gādāta malka visai naktil.Pēc sātīgām vakariņām ,jau desmitos,teltī valda miers un klusums.***Nakts ir samērā klusa,dažš labs gan esot naktī kaut ko buldurējis.Dežuranti ceļas piecos,pārējie sešos.Tikai astoņos dodamies ceļā.Paiet trīs stundas kamēr pieveicam 340 metru augstumu.Līdz pārejai vēl 140 metri augstuma ziņā.Pārejā nenormāls vējš,knapi varam noturēties kājās.No noledojušās pārejas lidojam lejā kā šāviņi.Kauc tekstilbremzes-bikšu dibeni.Dažš labs mācās kūleņot,dažam izdodas uztaisīt svecīti.Kad visi laimīgi tikuši lejā,ķeramies pie ugunskura.Sniega kārta ir pamatīga,vietām pusmetrs,vietām līdz metram.Vadonis aizbrauc izlūkot nākamo pāreju.Aiz gara laika rokam ejas no virtuves uz guļamistabu,uz pieliekamajiem.Atgriežas vadonis un paziņo ka pāreja ir šodien neņemama,sniegs ar debesīm griežas kopā.Tātad patīkamākā dienas programma-kaloriju atgūšana.Tumsai iestājoties parādās pavāja,bet tomēr ziemeļblāzma.Ir bezgala jauki to vērot.Malka sagādāta,dežūras noskaidrotas,varam līst guļammaisos.***Makaroni flotes gaumē-varenas brokastis.Tūlīt arī sākam ieņemt vakar sniega vetrā nomaskēto pāreju.Sniegs pārklājis āža muguras,braukt var tīri normāli.Uz pāreju sākas stāvs kāpums un lieli kaili akmeņi,ņemam arī slēpes pār pleciem un tipinam augšā.Kādam meitēnam uznāk krītamā kaite un vienmēr tā ka kājas ir stāvus augšā.Spriežam ka tik smagā gadījumā nekādas zāles nelīdzēs un jāvelk vien no sniega ārā.Tikai pēc divpadsmitiem dienā sasniedzam pāreju.Laiks kā uz pasūtījumu-priecājamies par skaistajiem skatiem.Daži lūdz visuvareno,lai uz leju slīdētu pēc iespējas mazāk.Pretējā gadījumā nav paredzams kur un pret ko izdosies apstāties.Nobraucienā krītamais ir visiem,tikai katram tie ir izteikti individuāli.Vieni regulāri krīt uz dibena,citi uz sāniem,daži platām kājām uz deguna.Kad visi beidzot savākušies atļaujamies pat saules vannas.Atstājuši somas pakāpjamies augstāk ,kur diviem Rīgas alpinistiem piemineklis.Tie šeit gājuši bojā kādā lavīnā.Klusuma mirklis,noliekam pūpolus, ko vedām līdz no Rīgas.Seko nobrauciens,kurš neko daudz neatšķiras no iepriekšējā.Dodamies nākošā ezera virzienā.Sniegs ir dziļš,uz maiņām dzenam špūri.Braucēju temps ir ierobežots,izdodas apdzīt grupu un uzņemt arī visu grupu.Atduramies pret diezgan svaigu nometnes vietu.Tadu izdevību nevar laist garām ,kad nav jārok bedres ugunskuram un teltij.Nogāžām pamatīgu sausu priedi un sagatavijam malku četras reizes vairāk nekā krāsniņa pa nakti var noēst.Laikam neesmu pieminējis ka mums ir lielā armijas telts,tai piekombinēta saliekama krasniņa ar skursteni.Tā tiek kurināta visu nakti,dežuranti mainās ik pēc divām stundām.Un nedod Dievs ja dežurants aizsnaužas un uguns apsīkst.Pirmais nosalušais to izlamā pēc visām zināmām un nezināmām notīm.Būs varen auksta nakts.Ķeramies pie vakariņām,dežuranti uzdevuma augstumos.Liekas ka jo vairāk ēdam,jo vēders paliek tukšāks.Kad nu badu esam pieveikuši,dakteris izsniedz pa 25 gr spirtiņa grokam.Vēderā ielīst patīkams siltums un nogurums uznāk nepieveicams.***
