Ziemeļosetija

Nobeigums pārgājienam Ziemeļosetijā...............................

Vakardienas trakie piedzīvojumi nedaudz piebremzējuši mūsu apgriezienus.Pavēlu sēžamies laivās un sākam Uruhas iekarošanu.Grūtākais posms no Velna tilta līdz Ahsarisaras aulam.Upe ap 15 metru plata,gultne piebārstīta klinšu atlūzām,izrautiem tilta balstiem.Tikai pēc kārtīgas izlūkošanas un drošināšanas,pa vienai laivai veicam posmu pēc posma.Ārējie krasti nav braucami sagāzto koku dēļ.Pēc pāris km ,kurus varam uzskatīt par elpas atvilkšanu,upe atkal savācas trakam skrējienam.Pārgāzes,piespiedes,virzamies uzkrītoši lēni.Pēdējais posms pirms Roznidonas ,gandrīz nepārtraukts kanjons.Ja ūdens līmenis celtos par metru,kaut kur piestāt vispārībā nebūtu iespējams.Krastu augstums ap 20 metriem.Aiz Uruhas aula pie Minvodi-Ordžonikidzes šosejas upe pamet kalnus,stāvos krastus un izplūst nosacītā līdzenumā.Sākas Ardonas variants.Trakākais ir padarīts.Upe atkal līkumo pa pļavām kurās ganās garspalvainie.Uzkuļamies kādai saliņai,visa vienos akāciju ziedos.Arī Rīgā ir daudz lielo,balto akāciju koku,bet šeit to stumbrus klāj divu sprīžu garas adatas.Katrs pasargājas kā var.Tos savācam kā suvenīrus.Vakarā izrādās ka izgājuši cauri visiem ietinamiem brezentiem,nākas tos pārvietot katlos.Klāt arī Tereka.Līkumu līkumiem tā tek cauri neizejamiem mežiem.Krasti pilni dažādiem ziedošiem kokiem,kuri bieži savus ziedu ķekarus mērcē ūdenī.Viss pilns visādiem durstīgiem krūmiem.Krasta atsegumos čurkstu kolonijas.Mums tuvojoties tās saceļ tādu traci ka džinkst ausis.Reizēm pretī pa upi mums brāžas īsts Vidusāzijas viesulis.Smiltis ar ūdeni iet pa gaisu,nākas ātri nozust kaut kur aizvējā.Upē vairs pārsteigumu nav,ja neskaita dambjus ūdens novirzīšanai citās artērijās.Klāt ir arī 14 maijs un jāsāk domāt par mājām.Netālu no Mozdokas jaucam laivas,žāvējam un kārtojam mantas.Atrodu interesantu nodarbošanos-varžu dresēšanu.Tās visapkārt taisa tādu pavasara jampadraci ka sāk krist uz nerviem.Iemetot akmeni kādā lāmā tās uz laiku apklust.Sāku citu eksperimentu,vispirms skaļi nosvilpjos ,tad metu akmeni.Beidzās ar to ka vajadzēja tikai nosvilpties un kamēr vardes gaidīja akmeni,kuri vairs nelidoja,bija klusums.Krāmējamies vietējo ielenkumā ,ķeram forelītes.Somas palikušas nekaunīgi maziņas,visi krājumi noēsti.Ar vietējo autobusu nokļūstam Mozdokā.Bez problēmām dabūjam biļetes uz Minvodiem.Kas to būtu domājis cik patīkami sēdēt autobusā ar mīkstiem sēdekliem un atzveltnēm.Pjatigorskā autobusā iekuļas čigāniete ar aizdomīgi lielu vēderu.Prasam,vai tad no savējiem arī naudu bičojot,mēs noauguši daudz neatšķiramies.Autobus nokratās smieklos.Tā kā biļetes uz Rīgu mums jau iepriekš iegādātas ,lidmašīna iet tikai astoņos,brīvo laiku varam veltīt pilsētai.Pavasara tūre cauri.