Ziemeļosetija

Viena ieleja izieta,pārceļamies uz otru..........................

No rīta savācam mantas un pārvietojamies tuvāk šosejai.Mašīnas šiverē šurpu turpu nokārtas ar kaut kādiem lozungiem.Neviena nepietur.Diena iesilst.Uz staba ieraugam pamatīgu mušu,tā labsajūtā gozējas saulītē.Lēkājam riņķī,fotografējam.Mums jau apnīk,viņai nē.Atkāpjamies un ar akmentiņiem sākam bombardēt stabu.Reakcijas nekādas.Smuki jau nav,bet sākam bombardēt vēl vairāk.Mums jau apnicis.viņa sēž,metam mieru.Kad esam nomierinājušies ,viņa lepni aizlaižas.Tā,tas nu būtu padarīts,mašīnas priekš mums joprojām nav.Kad zaudējam jau cerības,par mums apžēlojas liels un resns autobus.Aizvizina mūs līdz Uruhas pagriezienam un sākas viss no gala.Mums par prieku parādās mazi ēzelīši ar lielām salmu kaudzēm uz muguras.Atrodas arī vīrs kurš prot krievu valodu,vismaz ar vienu žokeju varam parunāt.Sāk mums pārmest,kāpēc esot braukuši pa blakus ieleju,tur taču dzīvojot slikti cilvēki-oseti.Lūk,šajā ielejā cita lieta,šeit dzīvojot kabardīnu balkāri.Agrāk dzirdētais teiciens-katra vista liela savu laktu-darbojās nevainojami.Laiks sāk vilkties uz lietu,ņemam mantas un kājām dodamies ielejā.Tomēr atrodas kāds lāga vīrs kurš mūs uzvizina augšā līdz vajadzīgajai vietai.Iekārtojamies netālu no upes un sākam ikvakara darbības.Žagari,ugunskurs,teltis,putra un vismīļākais guļammaiss.Klāt 9.maijs,agri sākam dienas programmu.Tepat tuvumā aug rododendroni,vakar tos nepamanījām.Ieslīpajos saules staros tie krāšņi un rasaini forši izceļas uz apkārtējā fona.Izejam uz ceļa un kādu stundu vicinam kājas.Saule sāk strauji sildīt,izmetamies šortiņos un jūtamies kā vasarā.Beidzot mašīna,savelkam mugurā savu bagātību un kravas kastē iekšā.Vienā momentā esam augšā pie Velna tilta.Tas paceļas 74 metrus virs upes.Aiz tā apmēram 200 metrus garš tunelis.Stāvas klintis saspiež upi šaurā aizā.Aizas garums esot 10 kilometri.Pie Macutas aula kalni nedaudz atkāpjas,veidojas skaista ieleja ar Karaugama ledāju galā.Aiza lieliska,krāsainie ieži noauguši krūmājiem.Gan uz augšu,gan leju stāvas klintis.Kaut kur lejā mežonīgi ārdās upe.Klinšu radzēs aizķērušies mākoņi.Ceļu vietām šķērso strauti.Vēsi un tīri tie gāžas lejā no klintīm uz ceļa,tad tālāk Uruhā veidojot skaistus ūdens kritumus.Nonākam pie strauta,kurš šeit ir leģendārs.Šajā vietā esot jāizdzer kauss un to jāsasitot.Pirmo pusi kalnieši izpilda obligāti.Braucot pāri pārejām un bīstamām vietām arī šoferiem līdzi čāčas pudele.Šajā vietās sakrājušās pudeļu kaudzes.Trāpam arī mēs uz šādu procedūru.Kalnieši piedāvā arī mums pa glāzei,kā varam atteikt.Galvenais jāizlūdzas kalnu gariem negāzt uz galvas akmeņus.Kārtībai jābūt,citu paražas ir jāciena.Ieraujam pa malciņam,nekāda vaina,raujam otru.Formalitātes nokārtotas ,dodamies tālāk.Apkārtne atgādina kaut ko noslēpumainu,senatnīgu.Vietējie ir diezgan runīgi.Pretējā nogāzē atkal vecs cietoksnis,uzzinam kārtējo teiku par šo ieleju.Kādreiz cietoksnis bijis neieņemams,daudzus uzbrukumus pieredzējis.Vietējie labi pārzin savus kalnus,alas,izejas kalnos.Daudz kapakmeņu,mazāk akmens tēlu.Varena dubļu straume izrāvusi ap 6 metrus dziļu gravu,nav žēlojusi ne mazus,ne lielus kokus.Pa brīdim uzsmidzina lietutiņš,tas mūs neuztrauc jo neesam vēl atēdušies kalnu skaistuma.Drīz vien sasniegtas morēnas,tad ledāja mēle.Plašums un varenība dveš visapkārt.Senā,lielā apledojuma pēdas saskatāmas pat simts metru augstumā klinšu sienās.Diezgan augsts leduskritums biedē ar savām šķautnēm un plaisām.Tālāk doties bez speciāla inventāra nav gudri,griežamies atpakaļ.Tuvojas vakars.Cerētais transports atkrīt,mašīnas kuras sabraukušas augšā šodien atpakaļ neies,šoferīšiem pikniks.Atliek likt kājas pār pleciem un uzņemt tempu.Vakara gaismās viss liekas savādāks.Tumsa sabiezina krāsas un nokrāpj attālumu.Trokšņi pastiprinās.Svētā Georga strauta tuvumā nedaudz iekožam un pusskriešus tālāk.Pulkstenis vienpadsmit,kaut kur tepat jābūt tunelim.Kaut kur lejā paspīd starmeši,tunelī tā mūs sasniedz.Pazūdam klinšu spraugās.Labu brīdi blisinam acis kamēr atkal aprodam ar tumsu,tikai tad uzdrošinamies spert pirmos soļus.Esam sadevušies rokās un turoties pie iekšējās sienas virzamies uz priekšu.Dzirdama tikai ūdens šļakstoņa un mūsu soļī.Tagad tikai kaut kur neiegāzties.Beidzot parādās blāva gaismiņa,vēl stundas gājiens un esam nometnes vietā.Visapkārt ārdās varžu kori,kā nekā pavasaris.Šodien esam veikuši pāri 50 kilometriem,kājas krīt no ēņģēm ārā.