Ziemeļosetija

Turpinājums pārgājienam Ziemeļosetijā...........................

No rīta mežonīgs aukstums,ar steigu taisamies tālāk.Sasniedzam tīri ejamu ceļu.Vietām to šķērso lavīnas un dubļu straumes.Nākas drusku sasildīties lai tās pievārētu.Ūdens jau paspējis izgrauzties cauri lavīnām un turpina savu skrējienu.Zakkas ielejā vairs nesastopam nevienu aulu.Vietām gan nojaušamas vasaras ganu apmetnes.Ceļš paliek arvien ejamāks,šur tur pamanām ,šai vietai raksturīgos,sargtorņus.Viens no grupas biedriem atjēdzas ka atstājis augstāk fotoaparātu.Lai viņam vieglas kājas.Otrs smieklos locīdamies pārrauj somai siksnu.Iemesls ilgāk atvilk elpu.Beidzot fotoaparāts ir kopā ar mums,siksna salāpīta,varam soļot tālāk.Nonākam Narā-Hetagūrova dzimtajā vietā.Neliels veikaliņš,šo to pieklājības pēc iepērkam un turpinam soļot.Kājas nedaudz atpūtušās,par sevi atgādina tikai daža laba tulzniņa.Saulīte cepina,muguras slapjas.Saulītē,nogāzes metas zaļas.Tikko bijām sniegos 3132 metru augstumā,bet nu jau zālītē.Ceļa malā ala,noliekam somas un dodamies apskatīties kas lācītim vēderā.Šoreiz man līdzi jauna parauga-Falšveijeri-nav jāaizdedzinā ar zēveli,bet vienkārši jāparauj aukliņa.To arī izmēģinu,atskan mežonīgs sprādziens un mēs no bailēm izlidojam no alas.Troksnis alā bija mežonīgs,labi ka bez kāda nobrukuma,visiem trīc kājas no pārsteiguma.Jaunās gaismas sveces izrādās aizdegas ar pamatīgu plukšķi ,alā tas izklausījās pēc lielgabala šāviena.Jā,mūžu mācies.Otreiz alā neviens vairs negrib līst,vēl labu laiku no tās nāk balti dūmi.Beidzot parādās arī cilvēkveidīgie.Izlec no mašīnas ,paķēruši šautenes sāk vicot pa pretējo krastu.Atpakaļceļā mednieki paķer arī mūs savā mašīnā.Šur tur ceļa remonts,ārdās buldozeri,lieko šķūrē upē.Upe no dusmām vārās balta.Stāvas klinšu sienas,mākoņu vāli slīd lejā pa ieleju.Pirms Buronas aiza paplašinās un mēs atkal nonākam kājniekos.Rodas fiksā ideja pie reizes apskatīt arī Ceija ieleju.Divi paliek iekārtot nometni,pārējie dodas ceļā.Pa asfaltētu ceļu autobus iegriežas Ceisdonas ielejā.Tas serpantīnā ,gar aizas malu rāpjas arvien augstāk,upe paliek kaut ļoti zemu.Parādās rezervāta robežas,gar ceļa malu sabūvētas mājas atpūtniekiem.Autobus apstājas tūristu bāzē,vekali,kafejnīca,restorāns.Tālāk dodamies kājām.Apņem salda ceriņu smarža,izrādās tās ir zalktenes.Parādās priedes ar maziem,greiziem zariem.Tālāk morēnas un ieraugam jau ledāja galu.Negaidīti spēcīgs vējš un mākoņi piespiež mūs griezties atpakaļ.Nonākam senā osetu kulta vietā-Rekoma.Tā slavena ar saviem nostāstiem un ragu kolekciju.Paveras skats uz Ceijas grēdas virsotnēm.Pasakaini.Tālāk vēl mazas svētnīciņas,zem varenajām priedēm tās izskatās pavisam niecīgas.Gandrīz pusceļā mūs panāk kāda mašīna un novizina līdz kalnraču ciematiņam.Izdodas iekļūt ēdnīcā.Nometne jau kārtībā,pusgatavi arī katamarani.Nometnē palicēji kārtīgi pastrādājuši.Vakarā mūs apciemo vietējie,nobrīdina lai nepaliekam pa nakti pārāk tuvu upei.Izskaidrojums vienkāršs.Pa dienu saule krietni kausē sniegu,tas kļūst smags un rodas lavīnas.Tās aizšķērso upi un veidojas ezers,ūdens līmenis upē strauji krītas.Nenosakāmā momentā ūdens pārrauj dambi un ar nenormālu spēku šī massa gāžas lejā,noslaukot visu savā ceļā.Joki mazi,pārvācamies nedaudz augstāk.Nogurums mūs ātri sadzen teltīs,guļammaisos.