Ziemeļosetija

Sākam iemīt jaunas taciņas Ziemeļosetijā........................

Par jauno rajonu es jau rakstīju,tagad pie darbībām.Ir kārtējais pavasaris kad niez nagi iemērkt airus ūdenī,bet līdz tam vēl tālu.25 aprilī trijos dienā atraujamies no Latvijas zemes un izlidojam uz Dņepropetrovsku.Pēc divu stundu lidošanas pārsēšanās uz Minvodiem.TU-124 stundā un divdesmit minūtēs nogādā galā.Lidmašīnā neliels starpgadījums,no somas virsas pazūd cirvītis.Acīgā stjuarte to savākusi,aukstais ierocis taču.Izkāpjot mēs protams to saņemam atpakaļ.Kamēr saņemam savas mantiņas,ausīs vēl dun lidmobīlis.Pētam tālāktikšanas iespējas,pēc divām stundām iet autobus uz Ordžanikidzi.Paspējam sasvarot mantiņas,vīriem iznāk tikai 50kg uz galviņas,nosveramies ari paši.Autobuss ir patukš,varam ērti iekārtoties.Pēc trīs stundām iebraucam ne visai laba paskata autoostā.Pati māja slēgta,sarakstu nekādu,klīstam neziņā apkārt.Parādās kaut kāds UAZ busiņš.Uz pārejas esot daudz sniega,mašīnas neejot,bet viņš par 30 rē mūs aizvedīšot.Jūtams ka ķēms lej,mašīnas neejot bet viņš braukšot,pasūtam viņu trīs mājas tālāk.Ierodas ostas saimnieks,ielaiž mūs mājā.No rīta iešot autobusi strīpā.Iekārtojamies otrajā stāvā,kurš uz sēdekļiem,kurš uz porolona.Taču nedaudz nosnausties.Rīts pienāk nemanot.Kamēr pārējie mostas,es jau tieku pie biļetēm.Braucam ar pirmo autobusu Ordzenikidze-Tbilisi-Erevāna 5-40.Autobuss gan diezgan pilns,bet mums sūdzēties būtu grēks.Braucam pa Gruzijas Kara ceļu.No busiņa labi pārskatama Darjalas aiza,pieminekļi,Tereka un kalni,kalni.Mūsu sagrabējušais autobusiņš apstājas pīppauzē tieši pie klints-Proņesi gospoģi.Tagad šeit uzbūvēts tunelis,agrāk ceļš gājis gar pašu kraujas malu.Raugoties lejup nedaudz trīc kājas,nosaukums atbilst redzamajam.Tālāk ceļš vijas gar Terekas krastu,pa laikam redzam tās raganu katlus ko tā vāra lejā aizā.Tuneļu tuvumā akmens bluķu kaskādes aizšķērso upi.Vietās kur labots ceļš vai veidoti tuneļi upe pārvēršas baltās putās.Pec spridzināšanas visi ieži tiek iešķūrēti aizā.Sākam zaudēt augstumu,astoņos iebraucam Kobī ciemā.Nelielas uzkodas un sākas mūsu aktīvā pārgājiena daļa.Pirmie piegājieni tikai 10 minūšu gari,pūšam,elšam.Trusovas ieleja bagāta minerālavotiem,nereti to sauc par Narzānu ieleju.Pēc 4km pirmais auls Nogkau.Skatoties augšup pa Mnadunas ieleju redzam sniegoto Maili-hoh virsotni-4410 metri.Lēnām attālinamies no Terekas uzņemdami augstumu.Aiza sašaurinās līdz 15-17 metriem.Aiz trīsmetrīga ūdenskrituma pār upi tilts.Pārejam uz upes labo krastu.Pēc vietējo nostāstiem,vasarā aiza nav caurejama,pali aizpilda visu aizu,pārklāj ceļu,noskalo tiltus.Trusovas aiza esot pati jaunākā ielejā.Pēc 6km aiza beidzas un mēs izejam plašā katlveida ielejā.Ielejas vidū neskaitāmi narzana avotiņi.Kreisajā malā ezeriņš.Pēc 2km ciems Ketrisi.Trusovas ielejas centrs-Apano.Pamests,vasarā it kā divas ģimenes dzīvojot.Diezgan daudz mums skatāmu objektu,sargtorņi,kapsētas,tās mēs sastopam visos bijušajos,kadreiz apdzīvotos aulos.50metrus virs upes vecs cietoksnis-Zakagieri.Ieleja strauji sašaurinās,taka uzvijas virs upes.Ar somām ,kuru svars sasniedz 50kg,mitrās nobiras nav sevišķi patīkamas.Ir posmi kur ar vienu somu nodarbojas vairāki cilvēki.Nonākam Korotkoras Aulā,pretī Cocoļda.Uzkavējamies šeit ilgāk pētam mājas,vasarā šeit droši vien apmetas gani.Izbrīnas cienīgs ir sargtornis.Metrus trīs no zemes durtiņas ar koka atslēgu.Pie durtiņām kastīte,tajā nauda pāri 30 rē un vaska svecītes.Vienkāršo,koka atslēgu,centāmies atšifrēt,bet pusstundas laikā tas mums neizdevās.Nekas cits neatlika kā pielikt naudu arī no mūsu puses un doties tālāk.Kā vēlāk uzzinājām šīs ir svētvietas.Esot bijuši gadījumi kad kāds garnadzis paņēmis naudu un gājis bojā lavīnā vai nogruvumā.Tā kā mēs šādu muļķību neizdarījām,kalnu gars mūs sargāja visu pārgājiena laiku.Tālāk vēl pamesti auli,Burmasiga,Džimara,Tepi,Rezi.Redzama Zigla-hoh virsotne,no kuras ledājiem sākas arī Tereka.Gar kreiso krastu virzamies augšup.Esam sasnieguši 2500 metru augstumu.Vietām,kur sniegs nokusis ,taka labi saskatāma,bet aiz pēdējā pagrieziena apmulstam.Sniegs noklājis visas cirka nogāzes,no takām ne smakas.Nemanam pat pārejas pazīmju.Pēc pusstundas un tikai ar binokļa palīdzību atrodam kaut ko līdzīgu takai.Sākam pēdējo sturmēšanu.Līdz korei itkā ar roku sasniedzams,bet tas mums prasa divas stundas.Augšā nekur netiekam,visur pārkārusies karnīze.Ar airu palīdzību rokam tuneli sniegā.Pēc pusstundas airu vicināšanas tiekam cauri karnīzei un atviegloti uzelpojam.Esam trāpījuši gandrīz precīzi uz tūru.No saplēstas pudeles izņemam kādas grupas iepriekšējā gadā atstāto zīmīti,pievienojam savu.Sākam pētīt nogāzi,cik var saskatīt viena balta sniega masa.Diezgan stiprs,vēss vējš,jātinās.Kādus 70 metrus aiz trešā tūre pavīd kāds pelēks pleķis.Atzīstam to par ziemas taku un sākam laisties lejā.Lejā tikt bez takas ir daudz grūtāk,grimsti sniegā,nezini kas notiek apakšā.Bieži iekrītam dziļā sniegā,somas uzkrīt virsū,knapi tiekam atkal uz kājām.Virzamies ļoti lēni,blietēdami sniegu no laukumiņa uz laukumiņu.Šur tur apkārtnē nogrand lavīna,sajūta diezgan nepatīkama.Nogurums liek sevi manīt.Kad nokļūstam kaut cik drošākā vietā un lejā sāk iezīmēties kāds auls,pacietība ir galā.Sākam pa vienam veidot nelielas lavīniņas,lai ātrāk tiktu lejā. Tiko viena paliek pa masīvu un ātru,metamies sānis un veidojam jaunu.Tikai ar pirmo tumsiņu esam lejā.Sniegs mūs vairs tālāk nelaiž.Par laimi atrodam nelielu nojumi ar plīti un nedaudz malkas.Tā ir svētlaime.Ātra uguns,vakariņas,pamatīgs groks un vienā momenta visi esam aplūzuši.Turpinājums protams sekos.