Baikāls

Beidzot esam sasnieguši tālāko punktu mūsu maršrutā.............

No rīta pamatīgs vējš,auksts.Ja vakar varējām pat sauļoties,tad šodien diena solās būt drūma.Diezgan ilgi esam neziņā par dienas plāniem.Beidzot tomēr pienāk autobusi un dodamies piecu stundu ekskursijā pa pilsētu.Laiks mainās ik pēc desmit minūtēm,te traks vējš,te lietus,te paspīd saule,trūkst tikai sniegs.Apkeklējam apgabala muzejus,gan senatnes,gan tagatnes.Iepazīstamies ar Irkutskas Hesu.Bijām klosterī kurā dzīvojušas 157 mūķenes.Visas turpat arī mirušas,nevainīgas,kas maz ticams.Pretī sieviešu klosterim-vīriešu.Atklāts ka pa pazemi tos savienojis tunelis.Dabīga lieta ,veči aiz garlaicības rakušies pie nevainībām.Uz pusdienām esam atpakaļ,redzēts patiešām daudz.Tālāk bānītis dudinā uz Sļudjanku.Ceļš visu laiku līkumo starp kalnu grēdām,taisnu posmu tikpat kā nav.Kalnu upīšu vietās krastos sniegs.Kokiem lapiņas pavisam mazas,daba šeit tikko mostas.Pa laikam redzam sniegotās Sajānu virsotnes,saulainos momentos tās mirgo kā sudrabs.Izbraucam divus pagarus tuneļus,gaisma neiedegas,sajūta forša,pilnīga tumsa tikai vagoniņs iet klabēdams.Neliela pīppauze Sļudjankā,uz Rīgu aizceļo desmit aploksnes tikai no mums.Pēdējais šādienas pārbrauciens uz tālāko punktu 12 km attālo Kultuku.No šejienes 31 maija rītā sāksim atpakaļceļu.Šovakar restorānvagonā tanci,pļaski.Mans vagons netaisās tur ampelēties.Tumsā grūti pateikt kur mūs novietoja.Liekās ka vienā pusē stāvs kalns,otrā nogāze uz ezeru.Tumsai arī savs skaistums.Ezera gals ir pašaurs.Pretējā krastā apdzīvota vieta un uguntiņas spoguļgludajā ezerā mirgo burvīgi.Vairāk nekā šovakar saskatīt arī nevaram.***Traki cilvēki,līdz ar gaismiņu vagons kā bišu strops,sadomājuši sagaidīt saules lēktu ezera krastā.Par laimi diena aust kā uz pasūtījuma.Pašu sauli gan sākumā neredzam ,austrumu pusē stāvi kalni.Toties pretējā krasta sniegotās virsotnes pārvēršas pasakā.Vilciens stāv kraujas malā,tā noaugusi maziem bērziņiem un nelieliem,rozā ziediņiem,piebērtiem krūmājiem.Mazākie krūmāji ar visām saknēm pārceļo ua vilcienu,tiem esot jāzied arī Rīgas dārzos.Sliežu gultņi balti,kur uzspīd saule,zāles galos karājas rasas pilieni.No ezera uzpūš stindzinoš vējelis,krastmalā ledus kārtiņa.Pēc brokastīm piebrauc autobusi,dodamies uz Sļudjankas dzelzceļa muzeju-tas galīgi garām.PriekšA marmora raktuves.Tās atrodas augstu kalnos,ceļa malās ledus bluķi.Skati pasakaini.Tikuši marmora laukos,cilvēki kā no ķedes norāvušies.Pa gaisu iet marmora šķembas,jāsargā acis.Katrs cenšas iegūt pēc iespējas vairāk visdažādāko nokrāsu marmora gabaliņus.Visi tā aizrāvušies ka viens otru nemaz nepamana.Pēc marmora atrakcijām braucam atpakaļ uz pusdienām.Autobusa šoferītis pastāsta ka dzelzceļš gar krastu stiepjas 100km garumā.Tās ceļā pie 50 tuneļiem.800 gadu beigās tos cēluši itāļi.Uzzinājuši ka vilciens šeit stāvēs līdz desmitiem vakarā,divatā dodamies Baikāla stacijas virzienā.Jau netālu parādās pirmie roku darbu brīnumi-tuneļi.Pirmais ir četrdesmit metru garš,tad seko 100 metrīgi un garāki.Deviņu km garā posmā izejam sešus tuneļus.Uz nelielas pussalas apmetušies Irkutskas ģeologi,tie uzaicina mūs uz tēju.Ilgi parunāt gan nevaram,tuvojas krēsla.Priekšā esot viens no garākajiem tuneļiem šajā posmā,bet pēc mūsu aprēķiniem to atļauties vairs nevaram.Vietām brīnamies kā tās kraujas vispār turas un nesabirst ezerā.Dažviet uz vecajām sliedēm nogruvumi,tām apkārt uzliktas jaunas sliedes,apbrīnojami.Tuneļi plati,domāti divām sliedēm,vecās gan novāktas,laikam labs metāls.Metas jau tumšs,bet apiet tuneļus nav iespējams,krauja beidzas tieši ezerā.Reizēm dzirdam tikai viens otra soļus.Vērojam arī pretējā krasta kalnus.Sniegs to virsotnes pametot tikai labi ja mēnesi gadā.Ar tumsu sasniedzam vilcienu,sakurti ugunskuri,iet vaļā dziesmas.Esam ar sevi apmierināti,esam tikai divi no 14 vagonu sastāva kuri redzējuši šos turpat 200 gadus atpakaļ celtos tuneļus.Pēc 18 km pastaigas ēstgriba kā vilkiem.Pulkstenis jau divpadsmit,liekamies migās.Vienos naktī vilciens izkustēsies uz Angarsku.