Pasaka pieaugušajiem

Ne vārda nesakot, mēs piecēlāmies un iesēdāmies aplī, sadevāmies rokās un aizvērām acis. Sākās mūsu laiks. Vienīgais brīdis, kurā eksistē tagadne, bet par pārējo mēs domāsim vēlāk.

Mūsu ceļojums bija sācies. Katrs atradās kaut kur citur, bet visi – ūdens tuvumā. Tas bija tumši zils, gandrīz melns, taču mulsinoši vilinošs. Visapkārt bija pauguri vai kalni, citam klintis, citam kāpas. Kāds pat bija paspējis iemācīties lidot.
Es sajutu caur savu kreiso plaukstu ieplūstam milzīgu enerģiju, tik lielu, ka es to nespēju noturēt. Daļa no tās pacēlās augšup, bet daļa palika manī un lika aizmirst par pakalniem un kraujām, ļaujot paturēt tikai manu skaisto ūdeni. Es tiku pamesta gaisā, taču nemākot lidot, sāku griezties pati ap savu asi. Pēkšņi mēs visi ieraudzījām debesis. Iesākumā tās bija gaišas. Nebija ne saules, ne mākoņu. Gaisma nāca no visām pusēm, bet tai nebija redzama pirmavota. Kāds ieminējās, ka debesis ir pūkainas, un tajā pašā mirklī, tās tiešām tādas bija.
Es atkal sajutu milzīgu enerģijas lādiņu savā kreisajā plaukstā un aizmirsos. Es pametu pārējos lidināmies četras pēdas virs zemes un pametu savu jauniepazīto ķermeni, ļaujot tam turpināt bezmērķīgi virpuļot ap savu asi.
Pēkšņi es biju sava kreisā plauksta. Es jutu, kā mani caurstrāvo enerģijas plūsma, kura bija kļuvusi vienmērīgāka, taču ne par kripatiņu vājāka. Es sajutu vieglu kustību. Tā bija lēna un nedroša, tik tikko jūtama un domāta tikai man. Sapratu, ka tā jau ilgi bija mani gaidījusi, kamēr es kopā ar citiem biju meklējusi klintis un debesis. Es pakustējos, bet tikai nedaudz. Pārāk maz, lai kāds to varētu redzēt, pārāk daudz, lai uzmāktos šaubas, vai esmu to darījusi. Mani apskāva no visām pusēm, glāstīja, sildīja un vēlējās pasargāt no visas pasaules un no manis pašas. Es tam ļāvos un aizmirsu, kā elpot. Es apreibu un ieritinājos ērtāk plaukstā, kura mani turēja. Vēlējos, kaut man vairāk nebūtu jāelpo un es spētu mūžam dzīvot šajā mirklī.
Mūs sauca atpakaļ. Visi bija ieraudzījuši upes krastā kuramies ugunskuru. Es atgriezos savā ķermenī un nolaidos uz zemes kopā ar pārējiem. Debesis bija satumsušas tik pat tumši zilas un kļuvušas tik pat vilinošas kā ūdens, bet tās joprojām bija pūkainas.
Mēs visi sēdējām ap ugunskuru un baudījām tagadni. Es jutu siltumu, taču tas nenāca no ugunskura. Manu kreiso plaukstu ieskāva kaismē, jūtās un ilgās kvēlojoša roka. Tā mani turēja, lai es neaizmaldītos prom un nejustos vientuļa. Tā mani sildīja un sildījās pati. Tā vēlējās, lai es justos labi un varētu palikt tagadnē, aizmirstot, ka eksistē vēl kas cits.
Kādu mirkli mēs tā sēdējām, līdz mūs aicināja atgriezties atpakaļ laikā. Roka pēdējo reizi apskāva manu plaukstu un lēnām to atlaida.
Mēs atvērām acis un es atsāku elpot. Es lēnām ieelpoju un apskatīju visus. Mēs joprojām sēdējām aplī, taču starp mums nebija ugunskurs un virs mūsu galvām nemirdzēja zvaigznes. Grīdu klāja pelēks paklājs un bija skaidri redzams, ka gaisma nāk no griestu lampas. Laiks nepielūdzami ritēja, neļaudams mums apstāties vai atpalikt, bet tagad mani tas neuztrauca. Es biju iemācījusies lidot.