Lāse pie lāses

Tas liek man aizdomāties, bieži. Kaut daļu no šīm domām, es spētu izdzēst.

Bērnībā lietainā laikā ar prieku gāju bez lietussarga, bridu pa peļķēm kaut arī kājas jau slapjas. Lietus sagādāja neviltotu bērna prieku un rosināja uz visādām blēņām. Mamma bārās, teica, ka saslimšu, bet es tikai nebēdnīgi pasmējos un klusītēm turpināju brist pa seklajiem ūdeņiem. Pienākot vakaram mamma mani savīstīja segā, uz pēdiņām smērēja siltinošu krēmu, bet ak.... kutēja ļoti, pa virsu lika mīkstu vatīti un vilka zeķi, pēc tam lasīja pasaku „Neglītais pīlēns”, man notecēja asara par mazo necilo pēkšķīti, gluži kā lietus lāse norit pār loga rūti. Nākamajā rītā jau atkal devos uz seklajiem ūdeņiem, jā par daudz jo vajag pārliecināties vairākkārt, lai būtu drošs.
Tagad ir pagājuši vairāki gadi kopš šiem notikumiem, bet es vairs nespēju mierīgi gulēt gultā, dzirdot kā lietus ārā līst atsitoties pret logu. Šie sitieni rada naža dūriena sajūtu vai skrāpējuma sajūtu. Tas bija lietains vakars. Ikreiz, kad tagad dzirdu šo skaņu, tieši skaņu, es domāju :”Ko Tu tagad dari, šajā brīdī?” Vai pie loga skaties debesīs un klausies skaņā, kura Tev liekas vilinoša, vai varbūt raksti dzejoli, kura iedvesmu Tev gādāja šī dabas parādība!
Es cenšos tajā neklausīties, aizspiežu ausis, uzlieku spilvenu un segu vel virsū, bet šī skaņa paliek aizvien skaļāka un spēcīgāka it kā lauztos iekšā istabā, tad es neizturu...
Šajā skaņās un manās acīs neparastajai, bet zinātniski izskaidrojamai parādībai, ir liela nozīme, tā rada dažādas sajūtas un liek uzplaiksnīt manām dažām no visvārīgākajām atmiņām- par bērnību; par Tevi!
[IMG]