Ja būs lemts...

„Ja būs lemts – šovakar tiksimie
Vār
„Ja būs lemts – šovakar tiksimies.”
Vārdi, kuri izteikti ar šķietamu nevērību, tik tikko jaušamu cerību un ilgām, bet pārpildīti ar zīmīgiem acu skatieniem, neveiklām nopūtām un izaicinošiem smaidiem, Vārdi, kuriem vajadzēja būt par sākumu noslēpumainam vakaram vecpilsētā, starp gaismu spēlēm un klaiņojošām ēnām, mūzikas apvītiem bāriem un kafejnīcām, kur iereibuši un laimīgi cilvēki vienkārši izbauda nakti. Vārdi, kuriem vajadzēja novest līdz atrisinā
Es izklaidīgi staigāju pa mazajām ieliņām, nevienu nemeklējot, bet ik pa brīdim pieķēru sevi ar pārspīlētu interesi vērojot cilvēku stāvus – varbūt tas ir īstais?
Pie manis atnāca divi stāsti un izvēle. Pirmais stāsts bija par īstu un šķietamu draudzību, notikumiem un cilvēkiem, kuri pārsteidzoši viegli spēj izšķirt patieso no viltus un pa īstam parādīt acīmredzamo. Par dziļu vilšanos un aizvainojumu, kuru nevar izskaidrot vai saprast. Par pārbaudi – vai es spēju piedot bez atvainoš
Otrai
Es stāvu un vēroju trakojošus pankus man priekšā. Sasvīduši un puskaili ķermeņi lēkā mūzikas ritmā un man kļūst nelabi. Es nevēlos redzēt brutālu atkailināšanos alkohola ietekmē, neko neredzošas acis un vardarbīgus smaidus. Varbūt man vienkārši skauda tas, ka viņi šajā mirklī bija brīvi un nedomāja ne par ko. Man sāka nākt miegs un es vēlējos doties mājās un nesatikt nevienu. Vismaz šovakar ne.
Man radās izvēle ko darīt ar savu dzīvi. Vai kaut ko stāstīt un ja stāstīt, tad ko? Man radās izvēle piedot vai gaidīt, kad man atvainosies. Man radās izvēle vai atzīties un lūgt vai turpināt gaidīt. Vai izbeigt vai turpināt. Man radās izvēle vai meklēt vai ļaut lai sameklē. Es izvēlējos nedarīt neko.
Gaiss liekas neraksturīgi svaigs pilsētas ielām un es ar baudu to ieelpoju. Ejot cauri vecpilsētai vēroju bruģi un nedomāju ne par ko. Es šovakar vairs nevēlējos kādu satikt, bet bija lemts. Tieši šovakar. Tieši tagad. Tieši nelaikā.
„Bija lemts un satikāmi
Be
PĀRĒJĀS BILDES ŠIM RAKSTAM
Elija | 16:48 19.11.2009 | Atbildēt uz komentāru |
"Reiz lasīju par kādu aborigēnu cilti, kas devusies ceļojumā ar plostu. Viņiem jautājuši, kādēļ viņi neesot ņēmuši līdzi airus, kas ļautu labāk organizēt ceļojumu un nokļūt turp, kur viņi iecerējuši. Viņi esot atbildējuši, ka, izmantojot airus, varētu atjēgties pavisam citā vietā. Tā nebūtu tā vieta, kur viņiem patiešām vajagot nokļūt. Dabas bērnu uzticēšanās dzīves straumei ir apbrīnoj
/
karamellle | 16:58 19.11.2009 | Atbildēt uz komentāru |
Tas bija domāts kā padoms man vai paskaidrojums par mani?
uldameita | 23:18 19.11.2009 | Atbildēt uz komentāru |
karamellle, super, man ļoti patika!:))
REX | 17:46 26.11.2009 | Atbildēt uz komentāru |
Ļoti labi uzrakstīts!
Anonymous | 16:23 19.11.2009 | Atbildēt uz komentāru |
..ir lietas kuras vienkārši notiek un nav vērts jautāt ...kāpēc....tas kā Tu juties vakar, vairs nav tas kā Tu jūties šodien.. ...cilvē ki šķiras un tiekas un atkal šķiras..parasti tas ir saistīts ar emociju izpausmēm...gan pozitīvām, gan negatīvā m.....vi ss dzīvē ir relatīvs ..svarīg ākais visā šajā cilvēcisko attiecību virpulī ir saglabāt sevi, savu - ES......:)