Ja būs lemts...

„Ja būs lemts – šovakar tiksimies.”
Vārdi, kuriem vajadzēja novest līdz atrisinājumam.

„Ja būs lemts – šovakar tiksimies.”
Vārdi, kuri izteikti ar šķietamu nevērību, tik tikko jaušamu cerību un ilgām, bet pārpildīti ar zīmīgiem acu skatieniem, neveiklām nopūtām un izaicinošiem smaidiem, Vārdi, kuriem vajadzēja būt par sākumu noslēpumainam vakaram vecpilsētā, starp gaismu spēlēm un klaiņojošām ēnām, mūzikas apvītiem bāriem un kafejnīcām, kur iereibuši un laimīgi cilvēki vienkārši izbauda nakti. Vārdi, kuriem vajadzēja novest līdz atrisinājumam.
Vēl pirms neilga brīža gulēju uz grīdas pilnīgi iegrimusi savā dzīvē un atmiņās, bet tajā pašā laikā, ar visu ķermeni skaidri sajutu sev blakus guļošo. Mana emociju skala tika piepildīta gandrīz līdz malām, tomēr nesasniedzot kulmināciju. Vienā mirkli gandrīz sāku skaļi smieties, otrā – manās acīs bija asaras. Bet es nesmējos un neraudāju. Gandrīz.
Es izklaidīgi staigāju pa mazajām ieliņām, nevienu nemeklējot, bet ik pa brīdim pieķēru sevi ar pārspīlētu interesi vērojot cilvēku stāvus – varbūt tas ir īstais?
Pie manis atnāca divi stāsti un izvēle. Pirmais stāsts bija par īstu un šķietamu draudzību, notikumiem un cilvēkiem, kuri pārsteidzoši viegli spēj izšķirt patieso no viltus un pa īstam parādīt acīmredzamo. Par dziļu vilšanos un aizvainojumu, kuru nevar izskaidrot vai saprast. Par pārbaudi – vai es spēju piedot bez atvainošanās?
Es atrados rokkafejnīcā un malkoju alu runājot par dažādām svarīgām un ne tik svarīgām tēmām, bet domās klejoju pa vecpilsētas ieliņām, mēģinot atrast īsto ceļu uz īsto vietu. Biju pavisam aizmirsusi par šovakar iztēlē atrasto zīmēto koku, kuram vajadzēja gādāt par labu garastāvokli. Kāds to bija aizmirsis uzzīmēt.
Otrais stāsts bija par jūtām un solījumiem sev un otram. Tajā nepastāvēja meli vai nodevība, bet tam cauri vijās skumjas. Tas bija stāsts par ilgām pēc mīlestības, par noslēpumiem no sevis un tas nedrīkst beigties, nekad. To es nevienam negribu stāstīt it īpaši stāsta varoņiem. Tas ir mans un vienmēr būs tikai mans.
Es stāvu un vēroju trakojošus pankus man priekšā. Sasvīduši un puskaili ķermeņi lēkā mūzikas ritmā un man kļūst nelabi. Es nevēlos redzēt brutālu atkailināšanos alkohola ietekmē, neko neredzošas acis un vardarbīgus smaidus. Varbūt man vienkārši skauda tas, ka viņi šajā mirklī bija brīvi un nedomāja ne par ko. Man sāka nākt miegs un es vēlējos doties mājās un nesatikt nevienu. Vismaz šovakar ne.
Man radās izvēle ko darīt ar savu dzīvi. Vai kaut ko stāstīt un ja stāstīt, tad ko? Man radās izvēle piedot vai gaidīt, kad man atvainosies. Man radās izvēle vai atzīties un lūgt vai turpināt gaidīt. Vai izbeigt vai turpināt. Man radās izvēle vai meklēt vai ļaut lai sameklē. Es izvēlējos nedarīt neko.
Gaiss liekas neraksturīgi svaigs pilsētas ielām un es ar baudu to ieelpoju. Ejot cauri vecpilsētai vēroju bruģi un nedomāju ne par ko. Es šovakar vairs nevēlējos kādu satikt, bet bija lemts. Tieši šovakar. Tieši tagad. Tieši nelaikā.
„Bija lemts un satikāmies.”
Bet nav vairs nekādu noslēpumu, nekādu gaismu, nekādu ēnu. Nav atrisinājuma. Nav vairs nekādas izvēles.