Dzīve krātiņos.
Katru reizi pēc iepirkšanās piemājas lielveikalā, es apstājos pie zoo nodaļas. Iespējams es to nedarītu, bet tās skatlogi ir tieši pretī kāsēm un man, gribot vai negribot, nāktos tiem paiet garām.
Nejēdzīgi jau nedaudz sanāk - rokas pilnas ar iepirkumiem, bet nē tak, jāiet skatīt mūsu četrkājainos draugus! Tiesa, tur ir dažādi zvēri: čūskas (viena no tām tāda nelabi baltā krāsā, ar kuru pat par velti negribētu dalīt vienu dzīvojamo platību), šinšila, jūras cūciņas, pāris ķirzakas un dažādi dekoratīvi truši.
Mani personīgi interesē suņi. Īstenībā man ar viņiem tāpat kā ar bērniem. Kamēr par tiem nedomāju un apkārt neredzu - ir ok. Toties tiklīdz kāds tiek pamanīts tuvumā un vēl jo vairāk, skatoties tieši tev acīs, tad izkūsti kā tāds nejēga un nevari vien beigt priecāties. Ja tie ir sveši bērni, tad pieķer pats sevi nejēgā stulbi smaidām un pēkšņi no izkopti nopietnā tēla izlaužās kaut kāds dīvains "uķi puķi" āksts. Turpretī, ja tas ir suns, ar kuru sadarās neviltoti draudzīgs kontakts, ar astes luncināšanu un vēlmi spēlēties no viņa puses, un, ja vēl saimnieks pasaka, ka parasti nevienam viņš tā nenāk klāt, tad viss! Tajā brīdī manī uzjundī neviltots prieks, kas līdzinās teju jau ekstāzei, un esmu gandrīz vai gatava mesties četrrāpus un nodoties kādai tikpat dzīvnieciskas izpausmes rotaļai. Labi, nedaudz jau es pārspīlēju, bet ar to visu es gribēju tik likt saprast, ka dzīvnieki, it sevišķi suņi, man nenoliedzami patīk.
Šoreiz pēc iepirkšanās es darīju tieši to pašu. Kādi padsmit stikloti būri divās rindās ar dažādiem četrkājainiem kustoņiem. Lielākoties suņiem, bet ir arī pāris trusīši un kaķis.
Esmu novērojusi, ka vietējiem cilvēkiem šeti vispār ir tāda neliela apsēstība ar suņiem. Tas ir nevis suņiem, bet tādiem maziem spalvainiem radījumiem, ko esam iesaukuši par "kevauvām". Daži no tiem ir gatavie dabas brīnumi un manuprāt īsti neapjēdz paši, kas viņi ir. It sevišķi "kevauvas" var manīt ar vecāka gada gājuma cilvēkiem. Katrai sevi cienošai tantiņai noteikti pa vienam ir jābūt. Dažas ir manītas arī ar vairākiem. Kamēr vakaros tās sasēžas uz soliņiem un tarkšķ par savu ikdienu, tikmēr "kevauva" paklausīgi snauduļo turpat viņai pie kājas, vai uzliekot purniņu šai uz ceļa, uzmanīgi klausās sarunā.
Pieļa
T
Nolik
Aiz manis jau bija sastājies kāds bariņš ar vecākiem, kuru lolojumi mutītes pavēruši, vēroja suņa izdarības. Uz mirkli sāku jau apsvērt domu par tikšanu pie krātiņu, kamēr zoo veikala darbinieki to neredz. Bet ko gan tālāk?! Piedevām aplaupīt veikalu par "nieka" 600 eiro arī nav labi.
------
Skumj
Skumj
-----
Jau vēlāk, lēnām soļojam mājup, ar smagajiem iepirkumu maisiņiem rokās, es domāju par cilvēkiem. Mēs esam tieši tādi paši. Sēžam savos iedomātajos būros, savos krātiņos. Vienam tas ir iedomāts, citam patiess. (Piemēram, cilvēki invalīdr
--
("Lai
---
D
www.youtube.com...
PĀRĒJĀS BILDES ŠIM RAKSTAM
Anonymous | 09:18 29.07.2009 | Atbildēt uz komentāru |
kāpēc to visu nevērst pret sev tuviem cilvēkiem? tie, kas ar mums kopā, arī ikdienā gaida atzinību un uzmanību, smaidu, apskāvienus un glāstus. suņus un kaķus - pēc tam...
ERA | 01:03 01.08.2009 | Atbildēt uz komentāru |
Ai, cik pazīstamas izjūtas... Pagājušogad rudenī biju suņu patversmē, lai sabildētu suņus patversmes vajadzībām... Iegāju gandrīz pie katra suņa... Ar dažiem paspēlējos, dažus samīļoju, bet daži iemuka būra tālākajā stūrī un izskatījās nobijušies, un vēl daži lipa man tik cieši klāt, ka bija pat grūti nofotografēt... Beigās biju tā samīļota, ka pati laikam odu pēc suņa... Bija gan skumīgi, gan priecīgi vienlaikus...
Chihuahua | 16:33 08.03.2010 | Atbildēt uz komentāru |
Mans stāsts mazaispalaidnis.blogspot
kasis | 01:51 29.07.2009 | Atbildēt uz komentāru |
Faktiski raksts ir par dzīves jēgu. Es to esmu atradis un tad krātiņa durvis paveras... :)
Rakstā iepītās emocijas gan zināmas - gribētos darīt laimīgus visus, pat suņus un kaķus, bet tu to viens nespēj...