Par vasaru.

Tāds neliels stāsts par vasaru te prātā uzradies. Patreiz ir dabā kluss it viss – tā liekas šodien man, kaut neloloju maldu liecību par dzīves ritmu stingumu jebkad. Nu veros klaiņu bildēs - dzirdu vēja dziesmu, pļavā klausos – bite steidzas dzimt, un apsēžoties silta dīķa krastā, runājos ar kurkulēniem naskiem, tad ceļā gadās Jāņu ugunskurs ar ļaužu apgarotību no viedās nakts, un rītu sagaidu es straumēs teiksmu skartās. No visa tā man līdzi nācis klusums dziļš, tas miers, uz kura turas dzīva sirds.