Sadzīviski vēsturiskā pieredze.

Pēdējā laikā daudzi raksti un komentāri liek domāt, ka šeit blogā ir daudz jaunu cilvēku, kuri padomju laikus saprātīgā un spriest spējīgā vecumā nav redzējuši. Tāpēc šie ļaudis mūsu valsti, tās plusus un, galvenokārt, mīnusus vērtē salīdzinot ar rietumvalstīm, kuras pie laba rezultāta nonākušas vairākos gadu desmitos vai pat simtos.

Šis būs neliels atskats uz pēdējiem ( cik nu mans saprātīgais vecums ļauj ) padomju gadiem tādā tīri sadzīviskā skatījumā – nerunājot par vārda brīvību, iespējām ceļot, piketēt un tiesāties ar valsts iestādēm un pat ar valdību.
70to gadu beigas – 80to gadu sākums. Mūsu studentu kopmītnēm galā piebūvēts piena veikals. ( Tajā laikā bija atsevišķi piena, gaļas, maizes, zivju un dārzeņu veikali, nerunājot nemaz par rūpniecības precēm. Ļoti loģiski, ja ņem vērā, ka saknes, kartupeļus uz veikalu veda no pagraba kastēs un pat konteineros ar visām zemēm, par cik gaļas nebija, kaulus cirta gabalos turpat veikalā tā, ka drumstalas lec uz visām pusēm.) Sviests veikalā nebija redzēts jau vairākas dienas, bet krējumu dabūja nedaudzi pirmie pircēji. Tā kā no istabiņas neviens uz mājām nedēļas nogalē braucis nebija, kaut ko aizdaram pie maizes vajadzēja. Zinot, ka ārzemēs šim nolūkam izmanto margarīnu, nopirkuši paciņu „Margarīns „Beloruskij”” bāli caurspīdīgā papīrā ar tik pat bālu gaišzilu apdruku, varonīgi smērējām maizītes. Dzeltenpelēkā masa kā sviesta aizstājējs izrādījās nebaudāma un secinājums loģisks – ārzemēs īstu sviestu nav redzējuši, tāpēc var ēst margarīnu. Tagad par to varu tikai pasmieties.
Jāpiebilst, ka arī baltmaize maizes veikalos bieži izbeidzās jau pēcpusdienā, bet 20 minūtes pirms veikala slēgšanas tur vispār nebija nekā.
Tajā pašā laikā, rūpējoties par padomju pilsoņu veselību ceturtdienas bija noteiktas par zivju dienām. Tas nozīmēja, ka ēdnīcās šajā dienā bija tikai zivju ēdieni. Izņēmumi bija restorāni un dārgās kafejnīcas, acīm redzot tāpēc, ka nedaudzo bagāto spekulantu un tautas apzadzēju veselība valstij nerūpēja. Taisnības labad jāsaka, ka bija arī izņēmumi dažās ēdnīcās – vai nu zivs ar kartupeļiem, vai gaļa ar makaroniem ( radziņiem, ne jau spageti ).
80to vidus. Mums bija ļooti paveicies, jo ir vairāki bērni. Tāpēc reizi nedēļa ciema veikalā pēc saraksta varējām dabūt ( tas ir – nopirkt ) kilogramu vārītās desas. Jādomā, bija izpētīts, ka vieniem augošajiem bērniem desu negribas. Gadījās gan, bet ne bieži, ka desu veikalam vispār neatved.
Šajā laikā trūka viss, sākot ar šķērēm un sportenēm, beidzot ar pārtikas produktiem. Bija laiks, kad vienā no lielākajām naftas eksportētājām valstī trūka benzīns. Cilvēki, no radiem uzzinājuši, ka tuvējā pilsētā „dod” benzīnu, brauca 20-30 km, 2-3 stundas stāvēja rindā, lai dabūtu atļautos 20 l jebkuras markas benzīna. Tad arī cukuram, miltiem, ziepēm, šņabim un cigaretēm ieviesa talonus. Mums atkal labi – nepīpējām neviens, šņabi dzēra tikai pieaugušie, tā varējām pāri palikušos talonus iemainīt pret cukura un ziepju taloniem. Tīri nomazgājušies gatavojām zaptes un kompotus valdībai par godu.
Ja runāju par benzīnu, jārunā arī par mašīnām. Tām ļaudis naudu krāja 5 – 8 un pat 10 gadus, tas ir tik pat ilgi, cik stāvēja rindā, lai pēc sadales to nopirktu. Gadījās, ka rinda pienākusi, bet nauda nav sakrāta, vai braucējs vairs pabraukt nevar, rindu varēja „pārdot” kādam darbīgam cilvēkam. Ja kāds pamanījās uz radu vārda tikt atkal pie jaunas mašīnas pēc 2-3 gadiem, tad pabraukto mašīnu pārdot par pusotrkārtīgu cenu nebija nekādu problēmu. ( Protams oficiāli uzrādot vērtētāja noteikto summu, vēlams mazāku, lai nav nodokļi jāmaksā )
Kad es 1991. gada janvārī devos uz barikādēm, domāju: degvielu mums Krievija nedos, ogles arī nē, par rietumu cenām nopirkt nevarēsim. Katlu mājas būs jāpārtaisa uz malku, bet vīri brīvdienās ies uz mežu ar cirvjiem un zāģiem kurināmo gādāt. Mašīnas varbūt uz gāzģeneratoriem, var būt uz spirtu nāksies pārtaisīt. Elektrības ieguvei būs jāslien augša kāds sameistarots vēja ģenerators.
Nepagāja ne trīs četri gadi – vīri brīvdienās importa krāsu televizoros skatās futbolu, daži arī no satelīta, bet mežā iet tie, kas grib dažos mēnešos importa autiņam nopelnīti. ( lietotās mašīnas tagad kļuvušas daaauuudz lētākas par jaunām, rindas kārtībā pirktām ).

Jā, daudz kas mums nav kārtībā, daudz kas arī man nepatīk. Nepatīk daži privatizācijas procesi un nepatīk neprivatizētais „Latvenergo”, nepatīk, ka ministri neatkāpjas gadījumos, kad to prasa elementāra varas ētika. Nepatīk, kā dala papildlīdzekļus budžetā un birokrātiskie šķēršļi uzņēmējam, kuru rašanos gan ļoti bieži izsauc paši negodīgie uzņēmēji, sarežģījot dzīvi godīgajiem. Daudz problēmu ir medicīniskajā aprūpē. Nepatīk tā pati daudz aprunātā kukuļdošana un kukuļņemšana. Tikai lūdzu vērtējiet vienādi gan to piecīti, kuru dodat ceļu policistam, gan tos 50 000, kurus kāds dod inspicētājiem vai valsts īpašuma pārvaldītājiem, jo būtība jau ir viena – materiāli ieinteresēt ierēdni sev labvēlīga lēmuma pieņemšanai. Pajautājiet sev, ko es esmu darījis, lai valsts tāda nebūtu. Kā mācījies, kā strādājis, par ko balsojis un vai vispār balsojis?

P.S. Penteris laikam sanāca stipri par garu – aizrāvos. Tomēr, ja kāds grib zināt kas bija iedzīvotāju vizītkartes, kāpēc tos laikus ar labu atceras pirmrindnieki, tirdzniecības bāžu un partkomu darbinieki, kādreiz varu paturpināt.