uzticība

terase, kafijas krūze, aiz sarkanigām koka margām bieza migla,kas saplūst ar mākoņiem..
tāds klusums it kā mākoņi būtu cukurvate, kurā skaņas ir sapinušās cukura graudiņos meklējot ceļu...

tu varēji šeit dzīvot, bet es neraudāšu,jo vēlos lai esi mans draugs.. nepazūdi man, jo baidos pazust tevī..
mans draugs tev jaacīnās par savu sapni..
bet tu biji mans sapnis!
es joprojam esmu tavs sapnis, es nekur nepazūdu, tikai nokāpšu lējā pie ūdenskrituma..
neiekriti.. bet ja kas notiek es tevi pasargāšu.. un vienmēr gaidīšu un mīlēšu ka aizliegto augli!
bet nāc, nāc atpakaļ ar ūdeni kabatās vai nē, tomēr nāc, man esi dārga..


kāpēc es raudu? es negribu raudāt.. es negribu nevienu sāpināt.. es esmu tepat, vienmēr gatava mīlēt, samīļot un atbalstīt.. man ir mīļi mani draugi un svarīgas viņu jūtas.. es vienmēr mīļēšu savus kalnu mākoņainus rītus ar cerību,ka drauga sapnis piepildīsies citā sirdī!