Tava mīlestība

Tava mīlestība, tā vienīgā, kuru tā no tiesas vēlējos, kuru jutu, ka varu nekad nesasniegt.

Nav tava mīlestība,
Kā viņu sapņoju,
Tā nesauc puķu lejā
Uz mieru, atdusu.

Nav saldi tavi skūpsti,
Tavs glāsts bez maiguma,
Bet dziļas spēka jūtas
Tas manī atraisa.

It kā uz torņa stāvot
Pie sevis sajūtos,
Ar lepnu pārdrošību
Pār citiem paceļos.

Bet tuvāk ar virs galvas
Man spožie zibeņi
Un dziļāki zem kājām
Draud tumšie atvari
/Aspazija/

Mīlestība ir tā, kura dod jēgu priecāties, saprast, just un dzīvot. Tava mīlestība, tā vienīgā, kuru jutu, ka varu nesasniegt.
Tas, ko sauci par mīlestību bija viens rūgts un paviršs skūpsts, viens tukšs un nevekls glāsts, viens īss un neskaidrs teikums. Bet man nebija svarīgi, KĀ tu devi, galvenais bija, ka tu vispār devi. Es turējos pie visa, ko spēju saskatīt: pie laimīgām nejaušībām, neapzinātiem un mokpilniem vai tukšiem skatieniem. Tas pacēla mani pāri visam un visiem. Iedvesmoja un darīja stabilu manu pasauli. Pasauli, kuras pamatos biji tu. Es jutos lepna un pārāka par to, ka man bija dota tā ilūzija, par kuru citi varēja tikai sapņot. Es biju pārāk pārdroša un tevi nenovērtēju. Aiz sava lepnuma es pacēlos pārāk augstu. Pārā;k tuvu nesaskaņu zibeņiem, kuri man klusi spēra tik asi, ka nespēju izdvest ne skaņu. Kad no sāpēm kritu dziļajos moku atvaros, es kritu vēl zemāk par to vietu, no kuras sāku celties augšup. Un tad, kad atkal spēju parunāt, es sūdzējos par sāpēm, kuras man sagādāji, par ilūziju un pasaules graušanu.
Es visu izjaucu. Es noliedzu to, ko sauci par mīlestību. Tikai pēc laika es sapratu, ka tu man devi daudz - savu mīlestību, bet es to nespēju novērtēt. Rūgtie un paviršie skūpsti bija piesātināti ar noslēpumainības un piesardzības garšu. Tukšie un neveiklie glāsti bija pildīti ar trausluma un kautrības smaržu. Īsie un neveiklie teikumi nevēlējās izjaukt harmoniskos klusuma brīžus. Aiz saviem ideāliem un vēlmēm nemaz neredzēju cik daudz tu man devi, nemaz necentos tevi saskatīt. Jutos pārāka par citiem, tai skaitā tevi. Ne aiz lepnuma es pacēlos pāri realitātei. Tas bija aiz laimes. Tie nebija nesaskaņu zibeņi, bet gan gaisma, kura gribēja mani atmodināt no egoistiskā lepnuma. Un es nekritu no sāpēm, bet gan no tā, ka atmodos un ieraudzīju to, ka nu jau vairs nepiederēja man.
Ir pienācis laiks parunāt par to, kādu mīlestību devu es. Devu salkanas serenādes, par katru prasot - PALDIES! Devu mīļus glāstus, par katru prasot - PALDIES! Devu kaislīgus skūpstus, par katru prasot - PALDIES! Es tik ļoti alku tikt novērtēta, ka neredzēju neko no tā, kas man tika dots. Tagad būtu laimīga pat par rūgtu un paviršu skūpstu, tukšu un neveiklu glāstu vai īsu un neskaidru teikumu.
Ir palikušas tikai manas ilūzijas, tikai tagad - tukšas un bez pamata, ar vienu jautājumu - vai pieņemsi to, ko gribu tev dot, tikai šoreiz, NEKO neprasot pretī?...