Kaķu dzīve

Šorīt pamodos ap kādiem vienpadsmitiem. No rīta, ap pusastoņiem man jau bija zvanījis viens draugs, un mēs laikam kaut ko runājām pa telefonu. Es gan sarunu atceros minimāli. Bet tas tā. Tad nu pamodos tajos vienpadsmitos un secināju, ka nedaudz sāp galva. Tuvāko pusstundu pavadīju, domājot, vai tas ir jautrās vakardienas rezultātā, kad sadzēros vīnu un pēc tam pāris bundžiņas džina, vai arī tādēļ, ka atkal kaut kā tizli esmu gulējusi.

Iekārtojos ērtāk un ievilku gultā kompīti. Atvēru mājaslapas, kuras jau kādu laiku man stāv vaļā un tiek regulāri čekotas katru dienu- draugiem.lv , fotoblog.lv , gmail.com , apollo.lv (te gan mainās, brīžiem palasoties arī tvnet.lv , delfi.lv ). Palūrēju materiālus haltūrai, kuru tagad rakstu – nu tā, Ekonomikas un ārlietu ministrijas laikam dzīvo sapņu pasaulē – plāni lieli, bet, kā tos realizēt, ir skaidrs, ka zin un grasās darīt retais.

Pačekoju draugus, paskatos galerijas, ierēcu par dažām slimām bildītēm, papriecājos par savu profila bildīti. Pienācis laiks paskatīties jaunumus fotoblogā. Zin, kaut kā nesanāk tādas smukas bildes pataisīt, skumji spriežu. Diez kas nav, laikam jālabojas un jāmetas fotografēšanas azartā. Palūru dažas fotoreportāžas, un mani ķer iedvesma! Es zinu! Es sapratu, kas man jāfočē, kāda būs mana nākamā fotoreportāža!

Sakiet, ko gribiet, bet kaķu dzīve tiešām ir interesanta – par to tad arī būs mana fotoreportāža, kuru taisīšu laikam rīt, tagad jau vēls zin, gaismas nepietiks, un kaķi arī pa savām kaķu gaitām izklīduši. Kā jau te kaut kur rakstīju, mana dzīvokļa pagalmā mīt kādi vienpadsmit kaķi. Stāsts vispār ir tāds, ka pagalms ir zaļš un no visām pusēm slēgts, kas nozīmē, ka te reti kad iemaldās sveši cilvēki un suņi. Kaķiem te būtībā ir sava veida paradīze, jo ir vairākas kaķu tantes, kas viņus baro, kā arī visādi pagrabiņi un pat garāžas, kur viņi var ielīst, taisīt bērnus un izciest bargās ziemas. Vēl vasarā mums te bija kādi 11 kaķi, lielākoties pelēkstrīpainie. Vistrakākais bija tad, kad parādījās vēl 3 mazi kaķi – viņi kā pūkainas atspoles te bizenēja pa mūsu pagalmu. Nezinu, kas ar viņiem notika pēc tam, viens točno nomira (žēl), otrs varbūt izauga, par trešo neko nezinu. Bet reāli labs bija tad, kad naktī cepām šašlikus, un tie kaķi nāca mums viņus ubagot. Tad nu metām viņiem tos šašlikus, un viņi šausmīgi baidījās. Savukārt viens bezbēdis gribēja apēst plastmasas toverīti, kurā tie šašliki bija samarinēti. Bija riktīg jauki.

Pienāca rudens, un pagalmā palikuši vien kādi pieci kaķi. Man šķiet, ka liela daļa vainas jāuzņemas tam brūnajam amerikāņu stafordšīras terjeram, kurš te skraida un piekakā pagalmu, un vēl saimnieks viņu trenē, mazā ābelītē uzmetot gumijas riepu un liekot nabaga sunim to riepu dabūt nost. Palicis ir melnais pūkainais runcis, kas ir nervozs un stulbs, vienmēr piečurā kāpņu telpu, tad vēl pāris pelēkstrīpainie, viens melns ar baltu asti un vēl viens, kura raksturojums man tagad nenāk prātā, laikam nav bijis pietiekami atraktīvs. Un vēl ir daži kaķi, kas nāk uz šejieni no citiem pagalmiem. Vai nu viņi nāk te meklēt ēdienu, vai arī ir citi faktori – diemžēl nespēju noskaidrot viņu rīcības motīvus. Viens rudais džekiņš, kas nāk, ir tāds smukiņš un smalks, bet regulāri noraujas pa muti no vietējiem kaķu pacaniem. Vienreiz nācu no darba, rudais skrēja pretim kā plēsts un aiznesās pāri ceļam uz savu pagalmu – noteikti tikko bija dabūjis pa muti. Tad vēl ir tāds melnraibs kaķis, kuram patīk staigāt pa garāžiņu jumtiem – izskatās reāli rēcīgi – sēžu savā 2. stāva dzīvoklī, lūru internetu, un, paskatoties pa logu, tiešā trāpījumā ir kaķis, kas mierīgi pastaigājas – nu kaut kā sirreāli.

Nu re, katram jau savs, par ko kaifot. Bet kaķu dzīve – tas ir spēks, tā ir vesela filosofija! Varbūt saņemšos un ar laiku uzrakstīšu par to grāmatu, kas zina... bet pirms tam – noteikti fotoreportāža :)