pieneņpūku maigums

Janīna dzīvo laukos. Viņa ir kārtīga trīsdesmit divus gadus veca sieviete ar trim bērniem un bez vīra.

Dzimusi pilsētniece ar manikīrētiem nagiem pirms divpadsmit gadiem ieradās tipiskā padomju laika ciematā, pagasta centrā Rūtainē, par ko viņa tagad vīpsnā un vien nosaka – mīlestība, lai arī akla, tā dara savu. Viņai nav grūti par to runāt – kas bijis, tas bijis, nu tas jau ir garām. Mati sapīti vieglā bizē, bet acīs tāds pats mirdzums kā astoņpadsmitgadniecēm – Man bija septiņpadsmit, kad satiku Igoru, viņam bija jau deviņpadsmit. - Tad gan viss bija rozā! – Janīna iesmejas – Viss bija tik ļoti skaisti, mēs bijām neaprakstāmi laimīgi, tagad gan jāatzīst, ka arī neaprakstāmi naivi, kad mums piedzima Elīnīte, šķita, ka nevarētu būt nekas skaistāks šinī pasaulē. Skolu, protams, es nepabeidzu. Ak, Dievs, kāda skola, kad zīdainis uz rokām un mīļotais vīrietis pie sāniem. Jā, turpinājās vēl aizvien Pikaso rozā periods, bet man nav kauns, pat tagad nav, visi to izdzīvo. Nekad nebiju domājusi, ka dzīvošu laukos, vedīšu malku un pļaušu zāli ar izkapti, bet es to iemācījos, siena pļavā gan vienmēr iet grūti, man alerģija, bet es cīnos, neviens to manā vietā nedarīs. Šodien biju koncertā, meitiņas uzstājās, brīnišķīgi dziedāja un dejoja. Šeit tāda laba skola, gluži vai kā ģimene. Elīnīte dejoja, bet Zanīte un Ilzīte dziedāja. Elīnītei nav dziedāmā balss, gluži kā man, bet Ilzei un Zanei no Igora tas talants, atceros kā viņš Elīnītei šūpuļdziesmas pirms iemigšanas dziedāja, vairākus gadus dziedāja, - Janīnai pār vaigu sāk ritēt asara, kuru viņa satraukti notrauc un pasmaida – viņš bija labs vīrs. Precīzāk jau laikam būtu teikt – civilvīrs, jo mēs nebijām oficiāli saistījuši savas dzīves. Kad pirmoreiz atbraucu uz šejieni, nesapratu kā cilvēki vispār spēj šeit dzīvot, autobuss tikai divas reizes dienā, daudzstāvu mājas ar izdauzītiem logiem un vienīgā laterna pie pagastmājas, bet tagad ir tāda sajūta – mums pat ir viena laterna.
Igors nevarēja pilsētā atrast darbu, man bija jāpieskata Elīnīte, mani vecāki nepalīdzēja. Pasarg, Dievs, es viņus nenosodu, jo es pati to biju izvēlējusies. Mēs nolēmām doties dzīvot uz laukiem, tobrīd nejutos nedz laimīga, nedz nelaimīga, tas bija jādara un mēs tā darījām. Igora mamma Helēna bija jauks cilvēks, uzņēma mūs ar vislielāko mīlestību, lai viņai vieglas smiltis, pirms četriem gadiem viņa nomira, saslima ar plaušu karsoni, bet uz slimnīcu neparko negribēja braukt, nekādīgi nebija pierunājama, teicās, kurš tad no tādas kaites mirstot, bet re kā mirst, omīt, mirst, – Kādu laiku Janīna klusē un nesaka neko, skatās vien tālumā un mierīgi elpo,-
Igors bija laimīgs, ka bija nonācis atpakaļ mājās, ar apbrīnojamu sajūsmu ķērās klāt darbiem. Mēs bijām laimīgi, tad pieteicās Ilzīte un Zanīte, kad uzzināju, ka man būs dvīņi, nesapratu kā justies, jo tik labi jau arī laukos negāja, darba bija daudz, bet naudas bija tikai tik, lai pietiktu dzīvošanai. Mīlestība nepabaro, tas tiesa, bet tā dod spēku, lai varētu ticēt tam, ka rīt būs jau labāk. Elīnītei bija jau četri gadi. Viņa bija skaists bērniņš, protams, tāda ir vēl joprojām, ar rudzu krāsas sprogainiem matiņiem un zaļpelēkām actiņām, kad paskatos uz viņu, vienmēr rodas sajūtas, ka skatītu savas bērnības bildes, ārēji mēs esam tik līdzīgas, bet raksturs gan viņai no Igora, manī nav tādas spītības un spēka. Zini, te nav nemaz tik slikti, pilsētnieki vienmēr domā, ka laukos tā dzīve gluži vai gadsimtu atpakaļ un mūžīga rutīna, es arī reiz tā domāju, laikam nedaudz aprobežota biju, domājot, ka pilsētā tā īstā dzīve, nekā tamlīdzīga, dažreiz purvā dzīvojošam dzīve šķiet skaistāka kā rīdziniekam, kurš dzīvo glaunā četristabu dzīvokli un brauc ar mersedesu, bet kamēr pats tam visam neizej cauri, tādas izpratnes nav, jo redzi, izpratne no tās pieredzes jau vien arī tikai veidojas. Man patīk tā pavasara tuvošanās, laukos daba mostas savādāk – tā Igors vienmēr teica, bet patiesi, te mašīnu rūkoņas vietā dzied strazdi un gaisā jūtams pavasara aromāts, tas nesmaržo ne pēc kā cita, kā vien pavasara. Es tik ļoti lepojos ar savām meitiņām, kā viņas tos kilometrus no skolas ar kājām nāk un ne reizi nav sūdzējušās, gribētu jau ar mašīnu viņām aizbraukt pakaļ, bet ne man autovadītāja apliecība, ne arī mašīna. – Janīna pasmaida un pieliek pie lūpām tējas krūzi. – Pavisam atdzisusi. Helēna bieži par to mani rāja, ka laikus nevaru tēju izdzert, vienmēr sagaidot, kad auksta paliek, ne jau ļauni, viņa man gluži kā otra mamma bija. Visu saimniekošanas mākslu viņa man arī ierādīja, no savas mātes iemācījos vien kā pieteikties pie friziera un manikīra, kā vairākas stundas pavadīt apstaigājot veikalus un vēl visādus niekus, kas sievietei svarīgi. Varbūt pilsētas dāmām patiesi, bet šeit ir citi tikumi un likumi. Igors man iemācīja, ka sieviete ir skaista vien tāpēc, ka Dievs viņu ir radījis par sievieti, to viņš man stāstīja kādā pastaigā gar upi, kad mati bija izjukuši un lokaini vēlās pār pleciem, un acīs mirdzumu bija nomainījis nogurums, viņš mani apskāva un teica, ka es esot fantastiski skaista, kad par to pasmējos, viņš neizpratnē jautāja – Kas ir? Teicu, ka varbūt kādreiz tāda biju, bet ne tagad, dzīvojot šeit laukos, nelietojot ikdienā kosmētiku, neģērbjoties elegantās drēbēs, bet gan vienkāršās kleitās vasarā un ērtās biksēs un džemperī vēsākā laikā. Par to nedaudz sadusmojoties, bet tūlīt smaidot viņš teica – muļķe tu esi, tās nosmiņķētās Rīgas dāmas ar tevi nav salīdzināmas. – Janīnas acīs iemirdzas asaras. – Mēs bijām laimīgi, neatkarīgi no tā, cik naudas mums bija mājās un kādi laikapstākļi aiz loga, jo vairāk paliek gadu, jo labāk tu spēj saprast, kas dzīvē patiešām ir vērtīgs, mūsdienās par vissvarīgāko ir padarītas sekundārās lietas – auto, bankas karte, kurā ir tūkstošiem latu un iepirkšanās centri, kuros cilvēki sapērk drēbes, bet pārdod paši sevi, savu dvēseli. Esmu droša, ja to dzirdētu kāda jauna pilsētniece, viņa nodomātu – tā taču no laukiem, ko gan viņa vispār zina, kāda mums te pilsētās naktsdzīve, kādi tirdzniecības centri un dzīves līmenis. Dīvaini, bet es to visu zinu, esmu to visu redzējusi, dzīvojusi tādā vidē, visi parasti no laukiem uz pilsētu skrien, es atskrēju no pilsētas uz laukiem, protams, ja nebūtu Igora, es šeit neatrastos. Paldies Dievam, ka viņš man bija. Laikam vēl aizvien esmu naiva, bet ticu, ka dzīvē ir tas viens vienīgais cilvēks, tāpēc es nevienu nemeklēju un meitiņām arī ir labi tāpat. Dažreiz gan man kļūst bail, ja nu es viņām bērnību nozogu, bet nevienu darbiņu viņām neuzspiežu, svarīgākā ir skola, gribu, lai viņas man visas trīs augstās skolas izstudē. Zinu, ka Igors arī to būtu gribējis, vakaros bieži pirms iemigšanas par to runājām, kaut gan tad dvīnītēm bija vēl tikai divi gadiņi, bet Elīnīte tikko sākusi iet skolā. Dzīve noteikti ir pasaka, jo reti kurā pasakā viss iet gludi no sākuma līdz beigām. Es varēju kļūt par mākslinieci, bet es radīju trīs bērnus un audzinu tos, cik daudz reizes tas ir svarīgāk, kā uztriept pāris darbus ar eļļas krāsām uz audekla, kāda nozīme, ja par tevi piespiedu kārtā māca bērniem skolā, bet tavi radinieki pat tevi nepazīst vai nesatiek. Nekādas, tāpēc mana dzīve ir pasaka. Ja Igors nebūtu nomiris pirms tiem astoņiem gadiem, kas zina, kā mēs dzīvotu tagad, noteikti savādāk, bet dzīve ir jāpieņem kāda tā ir. Es mīlu savas meitiņas un ticu, ka no Zanītes sanāks izcila skolotāja, no Ilzītes – muzeja darbiniece, bet Elīna kļūs par mākslinieci. Nē, šis nebūt nav tas gadījums, kad vecāku nepiepildītās ilgas, tiek uzspiestas bērnam, viņa pati tā vēlas, vismaz pašlaik, un es atbalstīšu savas meitas, lai arī kāda būtu viņu izvēle. Dzīve tikai tad ir pilnvērtīgi nodzīvota, kad tu esi spējis sevi ziedot citam, saņemt to pašu no viņa un vairojis, skaisto, labo un nepieciešamo.
Janīna ar kabatlakatiņu noslauka asaru no vaiga, ievelk dziļi elpu, pieliek tējas krūzi pie lūpām un tad maigi iesmejas – Drīz jāsēj tomāti.