Vēstule par to kā jūnijs sapinās Viņas matos.

"Tikai tie kam dota spēja just,
Kā vējš melodijas ausī čukst
Labs nāk ar gaidīšanu
Pat asaras birst no smaidīšanas.."

(bū-š - Vēja dzejoļi)

Tu esi kā mans pirmais nokusušais sniegs pavasarī miglā tītā.
Tu esi kā dziedošs cīrulītis virs labības lauka, siltajā jūnija rītā.


Tas pavasaris, kas iemitinājies tavās jaukajās acīs, apžilbina mani un pamodina tauriņus manā vēderā. Citreiz jūtos tik neveikli, kad tu atkal man liec izkust no sava sirsnīgā smaida, bet man tas patīk un es to mīlu. Šādos brīžos paralēli Tev man tinās savādas domas - tikai turies kājās un nepaģībsti, turies stalti, vēl nesaļimsti.
Tik neticami, ka tik ilgu laiku bijām turpat blakus, bet es, dīvaini aizmālētām acīm, nemēģināju tevi ievērot un paskatīties acīs, tik vīzdegunīgi paceltu degunu kā ierasts maršēju tālāk. Līdz lietas sasniedz robežas un tad, kā janvāra sniegs no jumta man pēkšņi Tu uzkrīti uz galvas, iekrīti galvā.. un tad es sajūtu un visu saprotu. Mans prāts trauksmē šaudās, bet mana sirds mierina. Būs labi, VISS notiek.


Viss apkārt man tinas miglā, tikai Tu viens man esi skaidrs.
Esmu tik patiesa un šobrīd gaiša, ka tas pat mazliet baida.

Dažkārt vakaros, kad atkal aizklīstu prātā pie Tevis,
Gribās saraukt uzacis un pasmieties par sevi.
Jūtos kā samīlējies skuķis kādos 14 gados,
kad esmu dabīga un pēc savas sirds vados.