Mīļums vienam

Nokņud āda no elpas vēja, miegs pārmet vēl vienu kūleni..pirms acis apstāj klusa, smaga migla, vēl pēdējo reizi atslēgas skrapstoņa durvīs..tās cieši aizslēgtas, un tomēr - pa durvjapakšu kā zupas garaiņi cauri spraucas pagājis maigums..

Es esmu piena upe.
No manas sirds līdz kakla pulsam
pāris tavu sprīžu turp-atpakaļ, mīļumiņ!
pāris skūpstu
uz pieres...

Tavās acīs kaijas kliedz mazus, mīļus sīkumiņus,
un mana piena upe ietek laimes jūrā!
No pirkstu galiem līdz tavām lūpām
vien pāris maiguma nestu buru...

vien pāris čabošu čukstu, mīļumiņ:
"es esmu tava piena upe",
un mūsu acīs tie mazie kaiju kliedzieniņi
kā kuras, ai, mazi, bet ugunskuri!