Neveicas?

Kas ir pie visa vainīgs? Viņš...

Viss sākās no paša agra rīta. Pīkstiens. (Jums pienākusi jauna īsziņa) Elfa pastiepa pirkstus pie telefona. Acis miglaini lasīja(Pienāc ātri pie neta! Gaidu! Pamodināju? piedod! Buča!) Caur žalūzijām telpā lauzās spilgti saulstari. Elfa aizvēra acis – pagaidīsi!

Pīkstiens. (Hei! Kāpē neienāc netā? Lūdzu!) Viņa piespieda plaukstu pie pieres un aizžmiedza acis. - Vai tiešām jāceļas?

Kāja sapinās segās un Elfa nogāzās garšļaukus. Grrrr! Jauks dienas sākums. - Negribu netu! Nez, ko tu atkal vēlies! - Un viņa, neveikli pietraususies augšā, atļāvās ieslēgt datoru ar kājas lielo īkšķi. Tikām roka atvēra žalūzijas un istabā novirmoja putekļu mākonis. Aizmetusi pāris skolas klades meitene atļāvās apsēsties uz grīļīgā krēsla un tūliņ pieleca kājās! - Jamm... Vakardienas pica. - Nācās izstumdīt kaudzi visādu krāmu, lai atrastu salvetes.

Uz ekrāna parādījās vēstule. (Palūri kā es nokomentēju jauno rakstu!) – Brr! Un tādēļ man bija jāceļas? Kur tas raksts? Āāāā! Šis? Hmmm... Pag. Skaists raksts, patiess, dziļdomīgs. Wow! Tas bij labais! Nu un, ko tad tu tur nokomentēji? - (Sviests, bezjēga. Man Nepatīk!) – Grrr, un man šī dēl bij jālec kājās??? Un kādi ir tavi raksti? Arī tādi paši. Vien tev patīk apspēlēt nāvi, un, ja kāds neapspēlē nāvi, vai viņš ir sliktāks?

Elfa aizrāva ciet internetu un savā īgnumā aizsvieda peli, skatījās, kā tā agonijā noraustās savā vadā un paliek karājoties blakus spogulim. – Gribu kaut ko garšīgu! – Viņa uzrāva halātu un kašķīga devās ārā pa durvīm. Gaitenī neviena nebija. Arī kāpnēs nesēdēja ierastie viesi. Pa lielo logu nemanīja nevienu mašīnu. Sīkajam istabā bija klusums. – Brīvdiena! Jesss! – Diemžēl īss prieks. Skrienot lejā pa kāpnēm, viņa paklupa pār kastroli.

-Viens, divi... Trīs... Trīs! Trīs zilumi! Gribu ēst. – īgnums ņēma virsroku un Elfa trieca ar kulaku pret sienu. – Četri! – Viņa dusmās noelsās. Piecēlusies viņa iespēra kastrolim un devās uz virtuvi.

Uz galda bija zīmīte. (Labrīt, lāčuk! Aizbraucām slidot! Negribējām modināt. Nomazgā, lūdzu, traukus.) – aļaļaļaļaaaa... Akal viss man! Negribu nekādus traukus. Paši svinējāt, paši vācat! – Meitene iebrauca ar pirkstu sabiezinātajā pienā un sagrieza roku pret konservbundžas vāku. Lai arī tā bija sīka skramba, asinis palāsītei vien krita zemē, kamēr Elfa plikšķināja acis. Zvans pie durvīm. –Nāku!

Pa ceļam paķērusi virtuves dvieli, kurā centās ievīstīt pirkstu meitene nesās uz durvīm. Viņa nepaspēja attapties kad atsitās ar pieri durvīs. –Auč! Lai kas tu būtu, tu neesi šo ciešanu vērts! – Un viņa atrāva durvis.

- Kādi ir mani mati! Un es taču esmu halātā! OMG! Dvielis taču arī neliecina neko labu! Un... Un zilumi... mana neizgulējusies seja... Un... kā tas viss sākās? - - Brāļa nav mājās! Viņš slidotavā! Uzzvanīt? Jā var mēģināt! Aga! Ok atā! Piekāp vēl!
Durvis aizvērās. – Un kā tas viss sākās? – meitene apsēdās turpat uz grīdas un pievēra acis.

Pīkstiens. (Jums pienākusi jauna īsziņa) Elfa pastiepa pirkstus pie telefona. Acis miglaini lasīja(Pienāc ātri pie neta! Gaidu! Pamodināju? piedod! Buča!)