Vendée Globe

Esmu pamanijis ka šeit katrs publicē to kas pašam liekas svarīgs vai interesants, tāpēc nolēmu nedaudz pastāstīt par Vendee Globe- sacīkstēm kurām rīt tiks dots starts

[IMG]
Kas ir Vendée Globe

Tās ir vissmagākās burāšanas sacensības garā distancē. Bezgala vienkāršajā sacensību nolikumā ir teikts: „Šīs sacīkstes ir radītas, lai apmierinātu to burātāju prasības, kuri vēlas sasniegt savu iespēju robežas”. Atšķirība no burāšanas sacensībām īsākās distancēs Vendée Globe neeksistē kompleksu handikapu sistēma, ne arī kādi īpaši sacīkšu noteikumi. Vendée Globe uzvarētājs ir tas, kurš pirmais šķērso finiša taisni - viens cilvēks, viena jahta, pirmais, kurš nonācis pie mērķa.

Tas ir brauciens vienatnē apkārt pasaulei, izmantojot par dzinēju tikai vēju, bez ieiešanas ostās un bez palīdzības no malas.

Sacensību dalībniekiem pats nozīmīgākais posms ir Dienvidu okeāns. Vendée Globe trases garums ir 27 000 jūdžu, gandrīz puse no tās ir pa Dienvidu okeānu. Ja neatgadās nekas neparedzēts, tad bezgala grūtais ceļš pa Dienvidu okeānu ilgst 6-8 nedēļas. Dienvidu okeānā jahtas vadītājs atrodas neparedzamu notikumu valstībā: vējš un viļņi šajā okeānā spēj iznīcināt pat vislabāko jahtu un vispieredzējušāko sportistu.

Dienvidu okeāns

Lai izprastu šo jēdzienu, cilvēkam jāzina, kas ir šis okeāns un ko nozīmē atrasties tajā mazā buru laivā.

Milzīgais Dienvidu okeāns patiesībā ir Klusā, Indijas un Atlantijas okeānu teritorija, kas atrodas vistālāk uz dienvidiem. Tā oficiālā robeža noteikta pa četrdesmito platuma grādu. To šķērso platuma grādi, kurus jau no aizvēsturiskiem laikiem jūrnieki iesaukuši par rēcošajiem četrdesmitniekiem, satrakotajiem piecdesmitniekiem, un gaudojošajiem sešdesmitniekiem. Šajā teritorijā gandrīz vienmēr pūš stipri vēji, kuri bieži vien pāriet vētrās, un nereti šeit trako arī orkāni. Vētru laikā viļņi kļūst aizvien lielāki, līdz sasniedz gandrīz neticamus izmērus. Tieši Dienvidu okeānā reģistrēts vislielākais vilnis pasaulē - 36.5 metru augsts milzenis. Dienvidu okeāna viļņi ceļo apkārt pasaulei nekur nesastapdami zemi. Vēsajā ūdenī peld aisbergi, un mazāka izmēra leduskalni. Gadsimtiem ilgi Dienvidu okeāns ir bijis jūrnieku kapsēta – pilna takelējuma burinieku komandas sauca ūdensceļu pa Dienvidu okeānu uz Hornas ragu par „miroņu taku”. Šī „taka” sniedz izjūtas, kuras Melvils raksturojis kā „pilnīgu izpratni par to, cik briesmīga ir jūra”.

Dienvidu okeānā atrodas tas punkts, no kura ir vistālāk līdz sauszemei. Daudzi Vendée Globe dalībnieki ceļā uz Hornas ragu burā netālu no šī punkta. Tikai daži kosmonauti ir pabijuši tālāk no sauszemes nekā jūrnieki, kas šķērso šo punktu.

Tomēr šie fakti vēl nerada priekšstatu cik nomaļš stūris ir šī mūsu planētas daļa.

Šī vieta atrodas tik tālu no sauszemes, ka to nevar sasniegt ar tāliem lidojumiem paredzētām lidmašīnām, jo tām nepietiks degvielas atpakaļceļam.

Mums ir grūti aptvert, ka uz mūsu planētas joprojām ir tādas vietas, kurās saglabājusies gandrīz pirmatnīga, mežonīga un neskarta daba.

Uz zemes ir tikai dažas teritorijas, kuru šķērsošanu var uzskatīt par sasniegumu. Tās ir Antarktika kājām vai aero-kamanās, Sahāra ārpus apgūtajiem un iezīmētajiem maršrutiem, Dienvidu okeāns – buriniekā.

Neskatoties uz to, ka šo sacensību jahtas ir apgādātas ar pašu modernāko navigācijas, metereoloģisko un glābšanas aprīkojumu it kā tas būtu Apollo, kas sagatavots lidojumam uz mēnesi, diemžēl, ja notiek nelaime, paiet vairākas dienas līdz palīdzība nonāk vajadzīgajā vietā - pat tad ja koordinātes ir precīzi zināmas. Ja neviens no sacensību dalībniekiem nevar nokļūt avārijas vietā, tad palīdzības sniegšana var aizkavēties pat uz nedēļu un ilgāk - līdz brīdim, kamēr avārijas vietā nokļūs kāds speciāli sūtīts karakuģis vai no kursa novirzīts transportkuģis.

Kas var būt vēl bīstamāks par ceļojumu vienam pašam pa Dienvidu okeānu. Tā ir drausmīgi nogurdinoša virzīšanās uz priekšu pa pasaules nomali. Burātāji dodas apkārt Antarktikai. Aukstums, vientulība, nepārtraukti aisbergu uzbrukumi. Sacīkšu vērotāji zina, ka sportistiem būs jāpārcieš tas pats, ko gadsimtiem cietuši „dzelzs vīri koka kuģos”. Viņi zina arī to, ka dažas no jahtām var neatgriezties, ka iespējams arī viens vai divi burātāji paliks okeānā. Viņi ir aktieri mūžsenajā tomēr joprojām elpu aizraujošā drāmā „Cilvēks pret jūru” mūsdienu variantā.

Viena no solo burāšanas problēmām, kas pastāv un pastāvējusi, ir tā, ka burāšana nav jūrniecība ne šī vārda tradicionālajā, ne juridiskajā izpratnē. Tradicionāli par ideālu jūrnieku uzskata apdomīgu „jūras vilku”, kurš pārdomāti un uzmanīgi veic savu ceļojumu pa jūru, tiek galā ar sarežģījumiem, taču maksimāli cenšas izvairīties no riska.

Jahtai ir vajadzīga spēcīga komanda, kura jebkuros apstākļos spēj kvalificēti rīkoties ar burām un aprīkojumu, atrasties sardzē, lai laikus pamanītu lielus kuģus, aisbergus, peldošus lūžņus, kas var uzdurties jahtai, sadragāt korpusu, noraut stūri vai ķīli.

Solo burātāji pārkāpj starptautiskos jūras satiksmes noteikumus, kuri apstiprināti dažādu valstu konvencijās.

Vendée Globe sacensību laikā lielākā daļa sadursmju, jahtu apgāšanās un masta nolūšanas gadījumu notiek laikā, kad burātājs atrodas kajītē – guļ vai atpūšas, gatavo ēdienu vai pēta metereoloģiskās kartes. Viņš kajītē var atrasties arī tāpēc, ka uz klāja ir pārāk bīstami vai ātrums ar kādu jahta drāžas uz priekšu un vēja un viļņu saceltais mežonīgais troksnis jau psiholoģiski iedveš šausmas.

Tekstā izmantots materiāls no Dereka Landija grāmatas "Dievu pamestā Jūra"

Vairāk informācijas par Vendée Globe varēs iegūt
www.baltsails.com