Latvieši nebaidās ne no kā (veļu laika pastāsts)

„Savādā“ gramatika pasargā latviešus no lielām nelaimēm. Nelaimes ir saistītas ar problēmām, kas rodas, baidoties no NEKĀ.

Nelaimes ir saistītas ar problēmām, kas rodas, baidoties no NEKĀ. „Nekas“ – pilnīgs, absolūts tukšums, ir tikpat biedējošs, kā bezgalība, kā mūžība. Ziniet, es neskatos šausmu filmas. Man to vienkārši nevajag. Visas šausmas jau ir manī. Vajag tikai nedaudz iztēles. Jau agrā bērnībā saldi pārdzīvoju tās šausmas, ko izraisīja mēģinājumi izprast un izjust vārdu „bezgalība“. Nedaudz vēlāk vēl izjustākas šausmu spazmas man sagādāja vārds „nāve“. To es vēl tagad reizēm izmantoju, kad naktīs īsti nenāk miegs. „Es miršu“, „es miršu“, „es miršu“, es atkārtoju vēl un vēl, bet saprāts atsakās ar to samierināties un smadzenes triec pa visu ķermeni reibinošos šausmu hormonus. Tik ļoti man ir bail no NEKĀ.
Bet tiem, kas pieraduši domāt latviski, ir kāda jauka priekšrocība, salīdzinot ar tiem, kuri pieraduši domāt valodās, kur neeksistē dubultais noliegums. Te lūk, viens piemērs no mana mīļotā angļu (nu jau daļēji amerikāņu) prozas meistara Neila Geimana romāna „Anansi puiši“. Tā gadās, ka galvenais varonis Resnais Čārlijs satiek pludmalē pūķi, kurš paziņo, ka gatavojas puisi apēst. Un tālāk šāds dialogs.
„You aren“t scared of limes, are you?“ asked Charlie, before remembering that he“d given the lime to Daisy.
The creature laughed, scornfully. „I“ it said, „am frightened of nothing,“
„Nothing?“
„Nothing,“ it said.
Charlie said, „Are you extremely frightened of nothing?“
„Absoultely terrified of it,“ addmited the Dragon.
„You know,“ said Charlie, „I have nothing in my pockets. Would you like to see it?“
„No,“ said the Dragon, uncomfortably, „I most definitely would not.“
There was a flapping of wings like sails, and Charlie was alone on the beach.
[Citēts pēc Neil Gaiman (2005) Anansi Boys. Headline Book Publishing, London. P. 410.]
Ja kāds īsti labi nesaprata, tad paskaidrošu, ka angļu valodā „es nebaidos ne no kā“ skan tieši tāpat, kā „es baidos no nekā“. Citādi pateikt vienkārši nav iespējams. Bet latvieši ar savu bēdīgi slaveno dubulto (vai pat trīskāršo!) noliegumu var nebaidoties runāt par nebaidīšanos ne no kā, nebaidoties, ka viņi pateiks, ka patiesībā baidās no NEKĀ. Tā ir ievērojama priekšrocība, kuru vajag izmantot. Īpaši, ja esi pūķis.
Priecīgu veļu laiciņu!