Diena Venēcijā
Buss piestāj autoostā pie ielu labirinta. Šoferis slinki rāda - ejat līdz Grande canale, turaties gar to. Gracia, arrivederci.
Agrs rīts, pilsēta gatavojas spietam. Ielu pārdevējiem, protams, visam jābūt pa rokai – drinkiem, suvenīriem, sīcenei. Pavisam drīz parādīsies viņa augstība turi-tur
Be
Kutera puika Mario (jeb vienkārši Māris), baigais Milānas Inter fans, raujas melnās miesās, pieturās pietauvojot un attauvojot, ik pēc piecām min. Nav pat laika parunāt. Itālim neraksturīgi. Sak, nav jau gondoliero, kas klientam pieliecies vis laik kaut ko dudina ausī, un ja vajag - padziedās ar.
Cianti tukšs, pietura Svētā Marka laukums. Nav applūdis. Tur pat Harry’s pub. Slavens. Hemingvejs esot sēdējis regulāri. Si, si – pie šī te galdiņa, nāk tik iekšā! – rāda oberis. Nu ja…club sandwich tik vien kā četrdesmit eiras…, kāda tur vēl grappa…ehh.. atkal - gracia, arrivederci. Pēc nākamā Cianti.
Visma
Bet par festivālu Mario bija stāsts. Pirms gadiem festivāla presenē itāļu žurnāliste ar līgavas plīvuru galvā smukulim Džordžam (tam, kas Klūnijs) taujājusi
– Jūs mani precēsie
– Kā