Stāvs hūtē.

Iestājas brīži, kad katrs filmas kadrs ieņem palēninātu virzību. Iespējams tā pat nav virzība, bet gan iesaldēta mirkļa reprodukcija.

Esat manījuši cilvēkus, kas aizdomājušies skatās kaut kur tālumā ar neko neredzošām acīm? Vai teiksim, cilvēku sejas vaibstus, kad viņi veic monotonas darbības? Freids šeit noteikti minētu kādas zemapziņas radītas izpausmes un mēģinātu interpretēt bērnībā redzētos sapņus. Ja viss būtu tik “vienkārši”, šaubos, ka cilvēks vēl spētu kādu pārsteigt. Tāpēc norakstu to visu ne tikai uz neizdibināmajām prāta dzīlēm, bet arī uz kaut ko noslēpumainu un netveramu, kas dažreiz mēdz pārņemt mūsu emocionālo telpu.

Pēc darba, iegāju veikalā un kādu laiku mīņājos alkohola nodaļā pie pudeļu nokrautajiem plauktiem. Kaut ko gribās, bet ko? Iespējams tīri miegam, iespējams tīri emociju sakairināšanai. Jebkurā gadījumā, izeju no veikala ar lielo Martini Rosso pudeli, kuru rotaļīgi šūpoju labajā rokā. Dažas kautras lietus lāses uz manas sejas un iedomāti svaigs gaiss plaušās. Nieka 80 soļi un esmu jau kāpņutelpā. Es dzīvoju piektajā stāvā un man, kā cilvēkam ar lieko svaru, parasti kāpšana aizņem visai ilgu laiku. Līdz ar to, šī monotonā kāpšanas procesa laikā, es veltu laiku savām domām.

Trešajā stāvā es apstājos un, kamēr atgūstu elpu, lūkojos ārā pa logu. Kāpņu telpa iegrimst tumsā un es domās nolamājos par to, ka tas ir visai nejēdzīgi uzlikt gaismas slēdzi, kurš darbojas tikai uz piecām minūtēm. Vai tiešām tas, kurš nolēma tādu uzparikti uzlikt, nevarēja apvaicāties cik minūtes aizņem uzkāpšana piektajā stāvā pēc darba nogurušiem tušņiem, kurus piedevām pie zemes velk nebūt ne vieglā alkohola pudele.
No nejēdzīgās pukošanās, mani izrauj tuvojošos soļu troksnis. Nevaru saskatīt, bet redzu kādu tumsā ietītu stāvu, kurš kāpj lejā no ceturtā stāva. Viņam ir garš mētelis un hūte galvā. Viņš pienāk man pavisam tuvu un apstājas. Sasodīts! Joprojām neredzu viņa seju. Vai tiešām nevar pat uz ielas neskopoties ar elektrību tumšajās vakara stundās?!
“Sekojiet man! Kāds vēlas ar Jums runāt!” zemā balsī nosaka aizdomīgais tipāžs un turpina savu kāpienu lejup.
Saprotams, es esmu pārbīlī iespiedusies starp kaimiņienes puķupodiem un tramīgi ieķērusies lielajā pudelē. “Vai man ņemt to līdzi?” vienīgā nejēdzīgā doma, kas man pavīd prātā, pēc kuras es sevi uzreiz nobaru. “Kas par nejēdzību ir ņemt līdzi pudeli, ja tiec aicināts ar kādu uz pārrunām! Tas varētu radīt nepareizu priekšstatu par mani. No otras puses, atstāt šeit viņu arī būtu neprāts. Kaimiņš no ceturtā stāva šitādu mantu jau pa gabalu saož. Jāņem vien līdz, ja saruna būs prātīga – varēs, tā sacīt, pa miera glāzei iemalkot uz vietas. Ja nē – noderēs kā aizsargveseris.” Jokaini, ka domas par tik neierastu situāciju, mani nemaz nemulsināja. It kā katru vakaru mani kāpņutelpā kāds aizdomīgs tipāžs hūtē aicinātu uz neplānotu tikšanos ar svešiniekiem.
Nē, pāršķiram lapu! Sasodīts – kāda hūte, kāds svešinieks?! Nonāku līdz ceturtajam stāvam un ieslēdzu gaismu. Te pat gribēdams neviens nenoslēpsies. Piedevām, tik aizdomīgam tipam vajadzētu tikt cauri pirmā stāva postenim, kur vecās kaimiņienes acs pamana visu.

Paņemu savu iemīļoto glāzi, atkorķēju pudeli un skatos kā tumši sarkanais šķidrums pārlīst pāri ledus gabaliņiem. Paceļu to pie lūpām, aizveru acis un pēc dziļas nopūtas, iemalkoju sev tīkamo dzērienu. Atverot acis, stāvs hūtē ir mistiskā veidā iekļuvis manā virtuvē. Stāv un vēro mani. Nedaudz aizrijos un kamēr cenšos paildzināt laiku, viņš uzstājīgā balsi nosaka: “Jums nekavējoties man ir jādodas līdzi. Kāds vēlas ar Jums runāt.”