Par trakajiem.

Vakar biju ar savu meitu un viņas 1.klasi ekskursijā uz brīvdabas muzeju, tur bij interesants atgadījums,kas labi raksturo bidētāju tautu,ar ko tie atšķiras no normāla cilvēka.

Vārdsakot,ar 1.b klasi, kas šoreiz bija apbrīnojami mierīga, skolotāju,vēl citiem vecākiem pastaigājām pa Brīvdabas muzeju,paklausījāmies gides,pavecākas kundzes, stāstā par klētīm,u.c. būvītēm.Līdz iestājās pusdienas. Man radās iespaids,ka tas bērniem patika nedaudz vairāk par koka būdām :)
Pusdienas notika pie Juglas ezera, pie masīva koka galdiem,dabiski, zem brīvas debess. Bērni sasēdās, daļa sāka ņammāt, bet no viena sola nāca jautājums- KAS TĀS PAR LIELĀM BITĒM??! -uz viena galda nez no kurienes bija uzradušies pāris sirseņi,kas tur kautko aizdomīgu darīja-sīčiem TĀDAS izpriecas nebūtu jāredz līdz 18 gadu vecumam :).Mans bija klāt,un tā kā šamējie bija ļoti aizņemti ar sevī (bērni,citi-do lampočki,mums te..) palūdzu mammai,kas pieskatīja šito galdu-"nu vienu mirklīti,lūdzu!"-un sāku bildēt kaislību pārņemtos.Bērni bija jau citur.
Vajadzēja redzēt tās māmiņas seju, to vārdos grūti aprakstīt- ko tas ķertais tur dara?Būtu kautkas jādara,bet viņš?! Nu,paspriežiet paši,ko darītu Jūs manā vietā? Domāju, kāds autiņu fanāts būtu sirseņus uz reiz noklapējis un miers.Viņa acīs macro fotogrāfi ,kas lien pa zāli uz vēdera dēļ kautkāda kukaiņa ir steidzīgi jāizolē no sabiedrības.
Diemžēl daudz aizrauties te nevarēja- bija jārīkojas kardināli,lai pārējie var paēst. Uzjautrināja mammas ieteikums-"Jūs viņus varētu tā ar lapiņu,nu..uz to pusi.. "Nācās mīlniekus, kas nu jau bija 3 gab.(vēl viens pristrojilsa),patraucēt.Es nezinu,vai tāpēc ka aizņemti, vai dēļ vēsā gaisa, bet šamējiem nebija nekādu pretenziju.
Secinājums-1.zināmos apstākļos fotogrāfu izpratne par personisko drošību un šķietami normālo vienkārši atslēdzas.