Viņa.

Viņa dienām ilgi mēģinās uz papīra noformulēt mīlestību, kamēr citi vienkārši mīlēs.

Viņa vienkārši grib visu zināt, būt pārliecināta par visu – savām domām, rīcību, par to, kas īsti viņa ir un ko grib. Viņai bail just. Bail no tā, ka viss varētu beigties viņas egoisma dēļ. Domas par sevi, savu dzīvi un laimi. Kas tad ir tā laime? Citam tā ir nauda, citam kāds cilvēks, citam vienkārši smaids. Bet viņa nav laimīga. Un viņa nebūs, kamēr nesapratīs, kas ir viņas laime, tas kas varētu aizpūst prom liekās domas un, jau sen viņas būtībā dziļi iesakņojušos, egoismu.
Viņa grib mīlēt, bet viņai bail. Bail, ka tiks sāpināta? Nē, bail, ka sāpinās – gan citus, gan sevi. To viņa prot vislabāk. Sāpināt sevi. Sabojāt kopīgi uzcelto smilšu pili. Tā būvēta tik ilgi, bet tikai viens pārmetumu un jautājumu vilnis spēj visu nojaukt. Padarīt par nebijušām visas izraudātās asaras, kuras viņa jau sen bija apņēmusies nelaist šajā pasaulē. Nodzēst visas iztēles radītās ainas ar ideālo mirkli, kurš sastopams tikai melodrāmās un liek sievietēm iztērēt visas mājās atrodamās salvetes asaru plūdu apstādināšanai. Nojauks smilšu pili neatstādams pat pamatus, bet atstās sauju smilšu, kas visu mūžu atgādinās par to, kas ir bijis un ko tu esi pazudinājusi. Vairs neļaus tev atklāties un pretī saņemt tikai skatienu, kas neatbild. Vairs neatklāt, ko tu jūti.
Un tapēc viņa tikai rakstīs uz salvetēm bezjēdzīgas frāzes mēģinādama noformulēt mīlestību, kamēr citi mīlēs.