Atkāpe.

Pamodos no dieviņa dusmām. Logu rūtis notrīsēja pie kārtējā rājiena. Jokaini, bet pirmo reizi man radās neomulīgi no dārdošās un zibsņojošās debess. Ietinos ciešāk segā un no spilvenapakšas, palūkojos uz logu.

Uz nakti vaļā atstātais logs, radīja sajūtu, it kā es gulētu pie kādas koka mājeles meža vidū, zem nojumes un skatītos uz dūmakā apvītu ezera virsmu. Sajutos gluži kā dabas bērns. Bet grūti iedomāties ko tādu, ja kaut kur tālumā atskan ātrās palīdzības mašīnu sirēnas...
Iedomājos par to pēc kādiem principiem varētu notikt cilvēku atlase, kuriem dieviņš nolemj iespert ar zibeni. Kāpēc gan tā degošā strēle nevarētu ielauzties manā istabā caur to pašu atvērto logu un degoši karsti noskūpstīt mani manis pašas gultā guļot?!
Runājot par skūpstīšanos, atcerējos reiz kādu skūpstu lietus laikā. Bijām nokavējuši vilcienu, atradāmies tālu no mājām, un viņam tas nepatika. Turpretī es lidoju savās sapņu tālēs, un jutos gaužām neērti, ka palikšana uz ielas uz vienu nakti, mani nebūt nesatrauca. Vispār es uzskatu, ka es būtu ļoti mierīgs un nosvērts cilvēks, ja nebūtu neirotiskās sociālās vides, ar kuru mums nākas saskarties agri vai vēlu, dzīvojot kādas sabiedrības ietvaros.
Bet atgriežoties pie tās nakts un skūpsta... Atceros kā vienā mirklī sāka līņāt. Paslēpāmies zem kādas armēņu virtuves āra kafejnīcas saulessarga. Uz mirkli pieklusa mūsu sarunas, viltīgi, nedaudz noslēpumaini saskatījāmies un drīzvien jau kļāvāmies viens otram klāt, vēlmē sajust otra lūpas pieskārienus uz savām. Klausoties lietus lāsēs, kas turpat rotaļājās peļķē pie manām kājām, es sajutu to kā mēs abi, iespējams neapzināti, skūpstamies šīs lietus izraisītās mūzikas ritmā. Vieglā līņāšana bija ievads, bet spēcīgāk un uzstājīgāk kļūstošā lietus lāšu deja, lika arī mums pieskaņoties viņu diktētajiem deju soļiem, līdz ar to ļaujot uzbudinājumam kāpties ar vien vairāk un vairāk mūsu noklīdušajos ķermeņos...
- - - - - -
Vakar devāmies ar draugu pastaigā. Nogriezāmies uz kādas mazas, bruģētas ieliņas. Viņš ļoti daudz runāja, bet sāku jau pie tā pierast. Viņam ir jāļauj runāt, jo man šķiet tikai tā katrs var nonākt pie savām atbildēm - pašam jautājot un atbildot, pašam analizējot. Principā es pat tur varētu neatrasties, jo šķiet viņam nebūt nav vajadzīgs kāds konkrēts cilvēks, lai stāstītu par sevi. Viņam mani vienkārši vajag, lai nejustos neērti, staigājot vienam un sarunājoties pašam ar sevi.
Gājām garām kādai vecai, koka mājai. Abos tās stāvos bija kāda manāma rosība. Pretī atradu kļavu, zem kuras zariem varētu neviena nepamanīts, noslēpties ēnainajā tumsā. Manās domās pavīdējā nedaudz apslēpta vēlme, tā raudzīties māju logos, sekot svešinieku dzīvēm līdzi, līdz šie svešinieki kļūst par maniem tuvākajiem tēliem. Tā es viņus vērotu dienu no dienas, noteiktā laikā, salīdzinot šo dienu ar iepriekšējo dienu. Es dotu viņiem vārdus, es iepūstu viņos dzīvību un dāvātu tādu dzīvi, kādu man tajā brīdī kārotos.
Jā...un kad būtu sasniegta kulminācija, es apsēstos un rakstītu par viņiem. Rakstītu, līdz roku pirksti nepagurtu slīdēt pāri klaviatūrai. Pavēstītu papīram kādu cilvēku dzīvesstāstus...reālus vai izdomātus - kurš to, lai zina...
Pateicu arī draugam par savām vēlmēm, bet uzreiz sajutu, ka tas bija lieki darīts. Es viņu biju novērsusi ar šo savu nevaļību no viņa paša domām un runas plūdiem. Viņš nesaprata, bet pie tā es arī esmu jau pieradusi.
- - - - - -
Uz mana šķīvja guļ vakar noķertā asara paliekas. Jokains šīs dienas sākums. Man patīk. Tikai kaimiņu suns pa mirklim tā žēlīgi iesmilkstas.