Veidot durvis, caur kurām iet var, nesakļaujot spārnus...

Mājas jau izsenis cilvēkam bijušas kas vairāk par ēku ar četrām sienām un jumtu. Ne vien ķermenja, bet arī dvēseles patvērums, fiziskas un garīgas drošības simbols. Pavards, siltums, piederības sajūta ir patiesās māju sienas, kuras meklējam arī savā ikdienā.
Skola – otrās mājas...vārdi, kurus, bieži nācies dzirdēt sarunās ar mūsu skolas skolēniem. Nolēmu noskaidrot, vai tie nav tikai tukši vārdi un kas tad īsti rada skolēnos „māju sajūtu”.

Un mani meklējumi beidzās, nemaz nepaspējuši tā īsti sākties, kad skatienu piesaistīja omulīgā aina uz mūsu skolas palodzes, starp pirmo un otro stāvu. Aizvērtas acis..lielas CD atskaņotāja austiņas uz ausīm...sejā tikko manāms smaids, kas izstaro vieglumu un brīnumainu mieru. Smaids iezogas arī manos vaibstos, un neuzdrošinos iztraucēt šo burvības pielijušo mirkli ar saviem jautājumiem, tāpēc klusiņām dodos tālāk.
Jau nākošajā stāvā skatienam paveras vēl viens skats, kas neviļus liek domām nočukstēt..„mājīgi”. „D`Avinči koda” lappušu pasaulē iegrimušas acis..kūpoša piparmētru tējas krūze rokās (sajūtu pēc smaržas)...saules mirdzumā ieskauts cilvēkbērns, saritinājies stūrītī, uz palodzes. Bezgalīgs miers, gluži kā sveces liesmiņa, kuru ir bailes nopūst ar neuzmanīgu elpas vilcienu.
Sagatavotie jautājumi vienā acumirklī izkūp no prāta kā lieki dūmi. Ikviens vārds vai skaņa šai brīdī būtu nevietā un tikai sagrautu netveramo mājīgumu, kas piepilda telpu ar pasakainu siltumu un mieru. Jautājumi lieki - šī izdaudzinātā „māju sajūta” patiešām virmo skolas gaisotnē,uz saules pielijušajām palodzēm. Ar nemanāmi aizturētu elpu klusi virzos pa gaišajiem pakāpieniem, pret kuriem vairs neatskan žurnālistes skepses pilnie soļi, bet gan naiva cerība, ka arī man atradīsies vieta uz viena no skolas saulainajiem paradīzes stūrīšiem. Bet arī trešā stāva palodze izrādās aizņemta, un bērnišķīgs vilšanās smagums liek noslīdēt sēdus uz grīdas, pie pupursarkanās skolas gaiteņa sienas.
Pēkšņi blakus piebrāžas bariņš pazīstamu smaidu, sen zināmu, jautru balsu un jau gadiem pazīstamu acu. Pēc mirkļa uz grīdas, pie sārtās skolas gaiteņa sienas, jau tiek jautri dalītas kārtis un pamanu, ka arī pie manis nolaižas kāršu kaudzīte..”Mājas”?Jā...b et ne jau vieta..palodze..grīda..s kolas sols..nav svarīgi.
Kāds rakstnieks reiz, stāstot par mājām, ir teicis, ka mājās mums nav jāsakļauj spārni, lai tiktu cauri durvīm, nav jānoliec galva, lai tā neatsistos pret griestiem, un nav jābaidās elpot, ka sienas nesaplaisā un nesagrūst. Un skola tiešām var kļūt par mūsu mājām, ja vien paši celsim tās sienas no īstajiem „materiāliem”...