Ilgas.
Šovakar uz manu sirdi ir gūlusi neizsakāma skumju nasta.........
Jā, es zinu kāda varētu būt dažu cilvēku reakcija. Iespējams, kāds nosmīnēs un teiks: Atkal jau viņa burkšķ, atkal jau viņa čīkst. Iespējams kāds izlasīs pirmos teikumus, un uzreiz aizgriezīsies prom, interesantākas lasāmvielas meklējumos. Bet neskatoties uz to, man ir nepieciešams izteikties. Tik ļoti nepieciešams, kā Zorbam, kurš pie liela emocionāla saviļņojuma metās dejot. Un tad, kad viņš dejoja, likās zeme ar debesīm samainas vietām, un tam, kurš tajā visā noskatījās no malas, galva griezās no šiem straujajiem deju soļiem. Bet tad, kad emocijas bija "izkliegtas", viņš saļima bezspēkā uz zemes un gulēja tur tik ilgi, kamēr atkal spēja piecelties un turpināt savu ceļu.
Tātad par manām skumjām... Tās nebūt neuzradās tā vienkārši - ne no kurienes. Pa ilgiem laikiem, nolēmām ar vecākiem doties uz kinoteātri. Filmas izvēle viennozīmīgi bija skaidra jau no paša sākuma - Mamma Mia! Ja godīgi, man bija pilnīgi vienalga, ko mēs skatīsimies. Biju atvērta visam, kas būtu manu uzmanību gana saistošs. Nav vērts man stāstīt, kādu saviļņojumu man sniedza filmu. Tomēr nespēju atturēties - es raudāju kā mazs bērns! Pats smieklīgākais bija tas, ka tās vairs nebija pāris prieka asaras par veikli sakombinētiem kadriem, kas veiksmīgi ir izraisījuši manī kādas tīkamas emocijas. Nē, šoreiz tās bija neizsakāmas ilgas un šīs ilgas bija tik spēcīgas, ka vienu brīdi gribējās mesties pie blakussēdošās tantiņas pleca un pateikt, cik ļoti es viņu mīlu - vienkārši tāpat, ne par ko.
Pēc kā gan ilgas? Uz to atbilde man radās vēlāk.
Abas ar māmiņu, sapņaini lūkojāmies kaut kur tālumā, pa retam noslaukot no acu kaktiņiem sakrājušās asaras. Tāda jokaina eiforija - joprojām acu priekšā vīd grieķu salas skati, ar to neuzspēlēto prieku, dziesmām un nostaļģiju, košās drēbes, pamīšus ar jūras dzidrumu un debesu zilumu, sauli un baltajām smiltīm, vīnogulājiem un krāšņajiem ziediem... Tajā brīdī man uzgrūdās kāds piedzēries vīrietis, kurš oda tik neizturami pēc urīna, ka es apstājos kā zemē iemīta. Lūkojos apkārt uz eju, kas savieno lielveikalu ar tirgu. Kāds bija uzlauzis vienu no iepirkumu būdelēm un izdemolējis to, sašķaidot stiklus un plauktiņus, kas paredzēti pielikšanai pie sienas. Kultūršoks?! Saņēmos, lai neatpaliktu no vecākiem un sekoju viņiem tirgus virzienā. Kā uz burvja kociņa mājienu, pie sabiedriskā transporta pieturas bija iznācis viss svētdienas tirgus sabiedrības krējums. Kāds ēda, kāds dzēra, kāds pīpēja un kāds vienkārši smirdēja. Gaidot trolejbusu, es jutu, ka vēl mazliet un es nosmakšu. Liku savās domās atgriezties pie tiko redzētajām filmas ainām, nemitīgi iegalvojot sev, ka tas ir tikai īslaicīgi.
Lūdzu tikai nepadomājiet, ka esmu kāda uzpūtīga madamma. Uz sirds lieku savu roku, un atklāti Jums saku - neesmu es tāda. Un, kas mani pazīst, tie zinās, ka runāju patiesību.
Mēs iekāpām trolejbusā. Kāda gaužām piedzērusies sieviete (?) turējās pie stieņa un bīstami šūpojās pie katra transporta pagrieziena. Viņa smirdēja. Un smirdēja viņa tik ļoti, ka tas sāka traucēt kādu puisi, kas turpat sēdēja kopā ar savu meiteni. Viņš uz viņas sakliedzās, bet otrā turpretī turpināja tik smaidīt un dzīvot savā ačgārnajā pasaulītē. Vienā mirklī puisis piecēlās un pagrūda sievieti tik ļoti, ka viņa atsitās pret trolejbusa durvīm un pazuda manam skatienam, nokrītot uz kāpnēm. Pēc tam vēl kādu laiku turpinājās diskusijas starp jauno un veco paaudzi, starp dzērušajiem un skaidrā prātā esošajiem... Bet, ko gan darīju es? Es centos valdīt pār sevi, lai nesāktu histēriski raudāt un kliegt, lūdzot tam visam reiz beigties! Es valdīju asaras, kas jau lēnām aizmigloja manu skatienu un es vairs nespēju pamanīt tālumā mirdzošās Rīgas aprises.
Jā, un tieši tajā brīdī es sapratu, kas ir tās manas ilgas... Ilgas par to, ka iespējams es nekad neskatīšu vairs savā dzīvē tik skaistas vietas, kādas ir rādītas filmā. Ilgas par to, ka iespējams es nekad nevarēšu runāt ar tik smaidīgiem, sirsnīgiem un mīļiem cilvēkiem, kas dzīvo tālu prom tajā man nesasniedzamajā pasaku valstībā. Ilgas pēc tā, kas ir apkārt, bet ko sasniegt mums ir tikpat kā neiespējami. Ilgas, kas liek man izmisumā kliegt: "Kāpēc es un kāpēc šeit?!"
PĀRĒJĀS BILDES ŠIM RAKSTAM
zandymama | 23:42 31.08.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Ufff...nu gan piedzīvojums tev ir bijis... Jokaini, ka ir cilvēki, kuriem tāda rīcība šķiet pavisam pašsaprotama. Bet varbūt nē?! Varbūt viņi citu uzvedības modeli nav redzējuši, vai pamanījuši sev apkārt... Mja, grūti man to ir aptvert.
Anonymous | 00:07 01.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
... bet dzērāji mani dara nervozu... nevaru savaldīties. Man bija vilku suns, kurš sargāja mazpilsētā māju bez žoga un ja viņš kaut kur aizdauzījās, tad tik daudz viņš ievēroja, kā mājinieku režīmu, lai neiekristu "samovol
T
Mēs protams protestējām un visādi kauninājām vilku- kas tu par sargu, kauns gan! :) Viņš protams nokaunējās un aizskrēja vēlreiz, pa ceļam izbukšinādams itkā rējienus:) Bet lielākais pārsteigums bija, kad suns apgāja divas reizes uz riņķi un pacēla kāju, lai aplaistītu dzērāju...
Anonymous | 00:26 01.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
hāāā - nu, tālaviet - labs tev sunis.
par rakstu - varbūt arī sapratu, par ko iet runa.
shambala | 00:37 01.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
briesmīga tā sajūta - no vienas emociju gammas un iespaidiem iekrist pilnīgi pretējā grāvī... sevišķi, ja runa ir par to, kā mums nav, bet gribētos, kombinācijā ar to, kā mums ir...
zandymama | 00:42 01.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Gunde, man domājas, tev vajadzētu nokaunēties: vispirms, par sunIs, un pēc tam par to, ka runa iet...
Par suni labs tev stāsts sanaca, talavieti :)))
ekoists | 07:40 01.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Tā nu ir sanācis,ka dzīvojam duālā pasaulē un katrai monētai ir divas puses,arī Grieķijā varēsi ieraudzīt to pašu,ko Rīgas stacijā,un Latvijā tikpat skaistas lietas kā kino.Viss atkarīgs no tā,ko Tu gribi redzēt un kā justies.
Vakar izlasīju vienu labu domu-cilvēki jūtas nelaimīgi tad,ja dzīvo pagātnē vai nākotnē,šajā mirklī dzīvojot nav iespējams būt nelaimīgam
zandymama | 08:30 01.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Par duālo pasauli piekrītu, bet BULLSHITS ir teksts: "Viss atkarīgs no tā,ko Tu gribi redzēt un kā justies!" Man nav jāierobežo savs skatījums un jāmāna sava jūtu pasaule, tikai lai neredzētu reālo situāciju noteiktās vietās. Tādās vietās nepastāv nedz pagātne, nedz nākotne, lai kā es to arī gribētu sev ieskaidrotu.
Man te vakar arī viena draiskule iemeta zem šī te paša teksta gaužām ierobežotu tekstu: "Šādas ilgas beidzas mirklī, kad pārvācies uz personīgo auto." Un zini, kā viņa to visu pamatoja?!
Citēju: "Es daudzus gadus vizinājos sabiedriskajā, gan smirdīgas paduses, gan dzērāji, gan kašķīgi konduktori. Savā auto ir daudz vieglāk. Jā, ir riebekļi, kas lien, kas traucē utml. Toties tu sēdi savā salonā un neosti svešinieku rīta ķiplokmaizītes. Tad atliek gan padomāt par skaisot-
Vai tā patiesi neskaitās elementāra bēgšana no realitātes?! Sasodīts, cik ilgi man ir jāslapstās, jāīzvēlās ceļi, lai neredzētu to vai šo?!
Pēc atbildes, ko veltīju viņai...viņa atvienoja mani no virtuālo draugu kontaktiem. Ak tu skāde, ne?!
Anonymous | 08:51 01.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Tauta tik smirdīga un sīka, tikai es viens gara milzis, apgarots ar vijolīšu smaržu. Ja tā regulāri gadās vai liekas, ir pamats domāt, ka tādus tu pievelc un arī pievilksi, iekams nemainīsies pats.
Maris | 09:49 01.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
ooo Ateenaas uz vietas var smagi paarliec
.
kasta te - plaano pamperu fane trolljukaa - shtrunts
.
tur
zandymama | 09:55 01.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Vilksape
Maris - par Atēnām varētu piekrist, bet es ne tik daudz runāju par lielpilsētām... Bet nu labi, tiem kam ir savs uzskatus, ir gandrīz neiespējami pārliecināt par pretējo. Turpretī nav jau arī mans uzdevums tas :)
Anonymous | 10:04 01.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Vilksape
zandymama | 10:14 01.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Jā, esmu psihiski nelīdzsvarota. Starpcitu tāpat kā tu. Tikai izpausmes citādākas. Un, ko gan es tev varu ieteikt...ja viens un tas pats, tad nelasi. Bet paldies, ka izteici savu viedokli.
lukass | 10:22 01.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Kam tagad viegli. :)
Anonymous | 10:34 01.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Par Vilksape
zandymama | 10:39 01.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Jebkurā gadījumā, šādu lietu neievērošana nenozīmē to, ka tas nepastāv un, ka to vajadzētu ignorēt.
Aih, viss.
Anonymous | 11:26 01.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
neviens nav pasargats no taa, ka nenoklus uz ielas un nenodzersies. Lidz tam biezi vien ir viens solis, nu varbut reizem divi. Tada nu musu sabiedriba ir, bus vien japienem. lai gan pedeja laika saku- ja negaji uz abiem referend
zandymama | 11:30 01.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Fuck the referendum un visu pārējo..
Es nesmejos un nenoniecinu cilvēkus, kas ir nabadzīgi! Es viebstos par nevīžību un netīrību, par to, ka kāds smirdi kā pēdējā cūka, bet lai aizmirstos tas cūka turpini liet sevī to sasodīto alko, turpina degradēties un pūt savā esībā! Vai tā maz ir esība, ibio peso?!
Anonymous | 11:34 01.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
zandymama- nu re, Tu jau visu pati tikko pateici. A tad nebrinies, ka tiem , kas netiri ari ir par Tevi nosplauties. Ko sesi, to plausi.
Tad kas tiesi nepatik, ko a???????
zandymama | 11:38 01.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Es nesaprotu...vai patiesi man vienīgai tas viss šķiet absurdi?!
Anonymous | 11:44 01.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
laikam gan... un ko Tu ar mieru esi darit, lai situaciju mainitu? vai ari labak pienemt visu ka ir un samierinaties ka pasauli nesalapisi..... Redzi, neko daudz jau izdarit ari nevar.... un nav tik viegli..... ( ir jau dzirdeti gadijumi, kad panem aiz labas sirds dzeraju par majstradnieci un ar ko tas beidzas....)
zandymama | 11:55 01.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Nejēdzīgais jautājums par to, ko gan es būtu lietas labā daŗīt... Hmm...parādīt piemēru?! Pārējais jau ir katra paša cilvēka rokās. Acīmredzot, ja viņam patīk pūt savā nodabā, man ar to ir jāsamierinas un jāpieņem kā atsevišķa neizskaidrojama parādība. Labi, lai tā būtu. Viss īstenībā ir labi un saule spīd, un ja skatās uz augšu, tad vispār nepamana tās cūku pļekas pa kurām nākas staigāt.
Manā galvā vienkārši ir utopija un basta.
Anonymous | 11:58 01.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
:):):)
zandymama | 12:00 01.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Grrrr.
Anonymous | 12:17 01.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
pasmejies par sevi... pasmejies par sevi pats... :)
zandymama | 12:20 01.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Kā jau es teicu... es varu braukt uz darbu, atklāti smaidot pretī saulītei un smieties par saviem jokiem galvā, lidojot paralēļi kopā ar mikimauš
foreman | 14:08 01.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
laba filma bijusi, ja tāds saviļņojums:) piecas acis?
Dažs pēc tādas viļņošanās sāk nēsāt Bonda saulesbrilles, cits izdomā kļūt par zirgu vārdotāju; kāds vēl saštuko ka šamam piestāvētu Pita manieres. Un kur nu vēl kinoklasikas izteicieni un dialogi - tā takš ir daļa no kultūras. Dažādas protams. Vienam iz Ipoļita s ļogkim parom, citam which watch iz Kasablankas. Bet nu ķinītis takš ir tikai ķinis. Tāpēc jau domāts, lai atslēgtos.
Back to reality! Naši v goroģe:)
zandymama | 14:18 01.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
:) Beidzot kāda jēdzīga pieeja. Dodu filmai visas 10 un cik tur tas maksimālais acu skats :)
Anonymous | 14:37 01.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Sovakar, sakara ar zinibu dienas svinibam, Zandymama dzivi sabiedriskaja transporta var sabojat ari kads uz pusi mazak smirdigs, toties tikpat sareibis jaunpilsonis - vidusskolnieks. Esiet uzmanigi - nesnauz ne tikai apcurajusas vechas un apvemusies veci! Un ari Nike botas var piecurat. Vesi. Jo laiks paliek rudenigaks.
zandymama | 14:51 01.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Ne jau tā veča manu dzīvi sabojās...bet gan apkārtējo rekacija uz viņu. Es nebūšu tā, kas metīsies kādu grūstīt pret durvīm, ļaujot viņai brīvā kritienā nodarīties pa kāpnēm... Iespējams, es viņu nebūtu nemaz pamanījusi. Klusām attaisītu logu vaļā un ķertu svaigo gaisu, neko vairāk...
Tā kā nevajag pārspīlēt :)
Anonymous | 15:47 01.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Haijaa, tev patiesam ir laba iztele, ja, atverot logu sab. tr. lielpilseta, tu doma, ka pa to iepludis svaigs gaiss. Bet dzentlmeni tagad rodami visur - lidz galam neaplaupis, pavisam nenositis, visiem iespejamajiem vardiem neapsaukas, dazus paturot. Dzentlmeni patlaban atrodami visur.
zandymama | 15:57 01.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Argh, ko tad man darīt?!?!?!
Anonymous | 18:46 01.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Ko darit? Dibinat "Skaisto padusu un ipasi koptas auras" klubinu.
MartinK | 23:29 01.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Da tinam prom!
zandymama | 00:40 02.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Bail...bail atsperties. Gaidu lielo grūdienu.
chirkainais | 11:52 02.09.2008 | Atbildēt uz komentāru |
...visu nemaz nespēju izlasīt, kas te rakstīts zem raksta, bet zināmā mērā Tev taisnība, ja mēs kaut ko nesaredzam, tas jau nenozīmē, ka tā nav... pēc pēdējā brauciena esmu iecietīgāka pret smakām transportā, jo sapratu, ka nemaz tik ļauni nav, bet arī salīdzināt negribas... kā tēvs teiktu, liela daļa problēmu rodas no salīdzin
...lai vai kāda mistkaste bija skatāma šur tur Indijā, es jau tagad ilgojos atkal nokļūt tur... ne mistkastē :))...
Anonymous | 23:34 31.08.2008 | Atbildēt uz komentāru |
... reiz gadījās braukt cauri Polijai vilcienā un pēkšņi vienā pieturā sāka kāpt tirdzinieki un viņu bija tik daudz, ka visas ejas bija pilnas ar cilvēkiem, paunām... Viņi spiedās iekšā plackartos un visi plaukti tika piebāzti, un mūsu somām krāmēja virsū savējās. Kāds pa brīdim mulsi pasmaidīja, itkā atvainodamies par neērtībā
Virs galvām tika sūtīti viendolārnieki ar tādu vienaldzīgu skatienu.
pārbraucis vilciens Vācijas pusē smazināja ātrumu, pa logiem tika ārā lidināti maisi ar cigarešu iepakojumiem. Pēc brīža, vilciens atkal uzņēma ātrumu un apstājās tikai Vācijas dzelzceļa stacijā..