Autoostā...

Autoostas, stacijas, lidostas. Ir vienalga, ko gaidu! Cilvēki, kam patīk ceļot, sapratīs... Vienīgi stopi te nav pieminēti...
(Kāpēc 1. persona? Tā man patika labāk...)

Pamostos un redzu vairs tikai svešās mantas samestas kaudzē, un es tām visām guļu blakus. Krēslos izgāzušies sēž puišeļi. Jā, puišeļi! Viņi visi izturās kā puišeļi! Varu apzvērēt, ka aizmiegot atrados tur, kur tagad viņi.
Spranda sāp... Saviebjos un paceļu galvu. Vēlreiz saviebjos! Es esmu gulējusi uz kurpes. Izsmalcinātas, zamšādas, brūni sārtas, bet tomēr kurpes. Arī viņa paver acis. Arī viņas acīs manāms apjukums.
Pieveru acis, galvā dun. Vējš pārskrien sejai. Palūkojos vēlreiz apkārt. Aiz stikla sienas smēķē jauna sieviete. Viņas rūpes aizkūp dūmos. Citur tēvs auklē zīdaini. Pie ārdurvīm sēž sagurušas meitenes. Veca sieviete iemigusi uz savām somām. Varu apzvērēt, ka viņi visi atradās uz krēsliem, kad es iemigu.
Vējš stindzina. Ārā sadrūzmējies nogurušu samocītu un atvieglotu cilvēku bars. Piebrauc autobuss. To pametušie savelk jaku apkakles uz augšu, dodas prom, bet gaidošie steidz sakāpt siltumā. Citi dodas mājās, citi – ciemos, bet es? Es tikai ievelkos dziļāk starp mantām...Manējais autobuss ir pēdējais. Cik ir pulkstenis? Vietējais saplēsts karājas pie griestiem. Tas vairs nerāda nekā. Cik ir tas nolāpītais pulkstenis? Acis šaudās, bet laiks – tam ir vienalga. Laiks šķietami smejas. Bet vai tam ir nozīme? Vai es steidzos? Kurp es dodos? Vai mani kāds gaida? Vai labāk palikt te vēl kādu laiku? Vai tie smiekli jau man nesāk likties patīkami?
Nē! Kas tās par muļķīgām domām? Jā, es steidzos! Es braucu mājās! Mani noteikti... gaida! Tas ir, es domāju, ka gaida... Vajadzētu taču... Vai tomēr palikt te? Tie smiekli tiešām sāk likties patīkami.
Tirpst kājas! Atveru ārdurvis un sejā iesitas aukstums. Aizžmiedzu acis. Dzirdu – piebrauc vēl kāds autobuss. Steidzīgi soļi pastumj mani malā. Nokāpju no trotuāra un eju pa ielas malu pavisam nesteidzīgi, lēni. Zem kājām sabirzt sačokurojušās lapas. Vējš smejas. Koki kaili. Lietus nav. Pirksti sastinguši lūdzas. Bet es eju. Nākamā laterna sadauzīta, visapkārt izplešas tumsa. Autobuss aizbrauc.

Te ir silti. Rokās kūp melnā glāzē iepildīts kakao. Garšo pēc duļķūdens. Mutē rūgta garša. Negribu vairs. Laiks atkal palika ārā. Izdēdējusi apkopēja ar lupatas veida skrandu izbraukā zem gandrīz tukšajiem soliem, tad garām mums, un nopūšas piestājot pie pulksteņa. Esam palikuši vairs tikai daži. Es. Trīs meitenes. Sieviete. Vīrs ar spieķi. Jā, un arī viens no smējējiem. Tikai smieklu vairs nav. Un arī viņš liekās saguris. Citi šķiet devās prom jau pirms kādas stundas. Viņš aizmiga. Vai nav ironija? Draugs pamet draugu. Bet kas ir draugs? Draudzība? Smejos! Nu jau smejos skaļi. Par viņu? Bet vai man ir draugi? Vai mani kāds gaida? Smiekli taču skanēja tik labi... Tad nu es smejos! Tikai, lai sajustos labi. Bet kā jūtās viņš? Vai kāds ar viņu grib maz runāt šajā telpā? Šķiet pat kasiere novēršas, notverot viņa skatu. Skumjas acis. Šķiet arī viņam palicis vairs tikai pēdējais autobuss.
Kāpēc man viņa žēl? Viņa dēļ pat bērniem nācās sēdēt uz zemes! Slava ir ilūzija. Gaismas spožas, bet tu sēdi apjucis. Viss jau ir labi, tikai tā vientuļā sajūta... Būt vientuļam.

No mantu kalna blakus atlikusi vairs tikai mana soma. Kakao duļķis jau remdens. Acu priekšā ņirb viens vienīgs vārds – delayed. Jau krietni pāri pusnaktij domājams, jo autobusam bija jāpienāk 23.45. Jau vismaz stundu šis vārds ņirb uz melnā ekrāna. Sieviete jau kuro cigareti izgājusi uzsmēķēt. Meitenes jau kuro reizi uzbāžas kasierei. Uzgaidāmo telpu šķērso apsargs. Vecais vīrs jau devies prom. Iespējams turp no kurienes nācis. Vienīgi viņš sēž pretī un tukšām acīm urbjas flīzēs. Arī man nav kur iet. Un es nesūdzos. Vien smieklu pietrūkst. Ņirgāšanās.

Nomazgāju rokas un palūkojos spogulī. Varbūt laiks pārvākties atpakaļ uz krēsliem? Varētu pagulēt! Bet princips? Kur tas paliek?
Kāds vēl princips? Gribi gulēt, ej un guli! Tik daudz vietu uz soliem brīvu.
Papīra dvieļi beigušies! Jauks dienas iesākums. Noslauku rokas biksēs un atveru durvis. Lai paliek kakao glāze. Gan kāds vēlāk novāks! Man ir vienalga.
Atveru durvis. Ir 2.23 no rīta. Bija atnācis apsargs – nomainīja pulksteni. Tieši šajā naktī. Laiks smejas. Varbūt gulēt? Varbūt nē? Ja nu pienāk autobuss? Kāds pamodinās? Nē, uz to nepaļaušos!
Viņš vēl joprojām tur sēž. Durvis aiz manis aizveras, laikam par skaļu! Meitenes pamostas, un palūkojas uz mani drūmām, izmisušām acīm. Galvā skan tikai divi vārdi – gribu gulēt! Nometu mugursomu uz krēsla un izstaipu rokas. Pat te redz zvaigznes. Pat caur stiklu. Deg vairs tikai tuvākā laterna, bet man ir auksti. Apsēžos. Viņš paskatās uz mani, bet man taču ir... vienalga! Nu vismaz vajadzētu tā būt! Jā, man ir vienalga. Iestāstu to sev un aizveru acis.
Pamostos no trokšņa. Kaut kas nokrita zemē. Jūtama steiga. Kāds skaļi sačukstas. Soļi. Šķiet, ka sapņoju, tomēr paveru acis. Miglaini, bet tomēr, es to redzu! Zaļi burti! Salecos! Lecu augšā! Autobuss! Aiz stikla ir autobuss. Paķeru somu un skrienu! Pārlecu viņa nokritušajai ūdens pudelei. Man viss ir vienalga! Skrienu. Pakāpiens, vēl viens.
„Jūsu biļetīti, lūdzu?”
Apstājos. Biļetīti? Ak, jā! Nopirku! Kabata, aizmugurējā, jakas... Nav! Somas kabatas, iekšā, makā, pie telefona? Nav! Ieinteresētas acis mani vēro. Pat piemigušie skatās. Bet nav, nekur nav. Par velti... Par velti gaidīju. Kur varēju likt vienu draņķa biļeti? Ne jau vienkāršu biļeti, bet biļeti mājup. Gribu mājās! Lai smejas, bet es gribu mājās! Lai negaida, bet gribu mājās! Mājās! Tad kāpēc es gaidīju?
„Atvainojiet?” balss aiz muguras. Es salecos.
„Ko?”
„Atvainojiet, jūsu biļetīte!”
„Mana biļetīte?”
„Jūsu!”
„Mana?”
„Jā!”
„Ja?”
„Ņemsiet?”
Esmu gatava apskaut to cilvēku! Miljoniem reižu galvā noskan paldies. Bet ne reizi skaļi. Nesaprotu sevi! Rupji paķeru piedāvāto biļeti un iegrūžu šoferītim sejā.
„Mana biļetīte!”
Vēlreiz atskatos uz viņu, bet pat nepasmaidu. Novicinu roku!
„Mana biļetīte!”
Eju pa autobusa aleju, nopētu cilvēkus un viņi nopēta mani. Brīvu vietu nav. Eju tālāk. Cilvēki nomocīti, saguruši. Beigas brīvas. Piespiežos logam. Arī viņš iet garām, noskatās uz mani. Man pārāk ļoti nāk... miegs. Vai vismaz vajadzētu...
Pie sevis nolamājos. Esmu par lepnu. Un viņš iet garām. Es skatos ārā pa logu.
„Paldies!” pavisam klusām izsprūk caur zobiem. Viņš pasmaida. Un ko man darīt? „Sēdies!”
Būs jau labi! Pēdējais autobuss mājup.