Vai tas buutu..

doma par to, ka naakamaas tikshanaaas nebuus.. Rudenii biezhi visadas lietas un domas tiek izveerteetas.. apsveertas emocijas, izsleegtas un pievienotas idejas..

Vai tas būtu grants ceļš vai līdzenais asfaltētais, vai pat vienkāršas vilciena sliedes. Lai kur arī es neietu, tevis nebūs nekur, bet tanī pat brīdī tu iesi man līdzās un klusi būsi saņēmis manas kreisās plaukstas pirkstu galus. Kopā uzspersim pa vienu akmeni un tas rotējot lidos uz priekšu. Es noduršu acis uz leju, bet tu lūkosies debesīs. Tu būsi man līdzās, bet vienmēr klusēsi, it kā saprotoši lūkosies man acīs, bet nespēsi man neko teikt. Tava atbalss atskanēs pret vientuļo ceļu, tavas acis atdursies pret nosalušo koku, bet nesastapsies vairs mūsu skati, nesastapsies vairs mūsu domas. Mazs smilts graudiņš aizlido un atsitas pret nedaudz lielāku akmentiņu un tas man liekas kā mūzika, bet nē... Tā nemaz nav mūzika, tas ir troksnis, no kā es bēgu.
Es bēgu no cilvēkiem, jo tik ļoti baidos, ka nāktos man tevi satikt līdzās kādiem citiem, bail tevi ieraudzīt starp citiem, bail, ka galva man būs jānodur, tevi satiekot. Ne jau tāpēc, ka man būtu par kaut ko kauns, bet gan tāpēc, ka tu esi kā ēna, kas parādās un pazūd, negribu es vairāk tevi redzēt, ja zinu, ka nevari vairāk pie manis tu palikt.
Aiz loga līst un man šķiet, ka lietus savu melodiju uzsācis, jo vējš šodien pavisam kluss.. Tad man liekas, ka dzirdu tavu balsi, jo lietū tu pazudi, liekas, ka redzu tavu atspulgu peļķē, dažbrīd šķiet, ka tas esi tu, kas raugās uz mani caur oranžās žalūzijas šķirbiņu. Tāpāt kā vakar, kāds kustināja pēdējo žalūzijas sloksni, to, kas tuvāk sienai, to kāds šūpoja. Ilgi es vēroju to, bet neviena tur nebija. Kāds pakustināja arī vīteņa zaru, kurā vēl pērnā gada ogas ir.
Aizvakar, kad biju ārā, ilgi vēroju peļķes un pērnā rudens lapas, domāju, ka kādā no peļķēm vai lapu strēlēm tavi soļi vai pēdas palikuši, bet tad sapratu, ka nav nekā tāda. Ilgi stāvēju uz salūzušā tiltiņa un vēroju kā ūdens rāmi plūst līdz kritumam, bet tad ar tādu troksni strauji krīt uz leju un smagi atsitas. Varbūt būsi tu tur, bet nebiji.
Pirms nedēļas es vēl sniegā vārdus rakstīju, domāju, ka izlasīsi tos un man atbildēsi, bet sniegs tik ātri nokusa, ka varbūt vienkārši nemaz nepaspēju izlasīt, ko rakstījis tu biji man. Pirms nedēļas es vēl pa sniegu bridu un meklēju tavu dvašu. Dažus soļus es paspēru uz priekšu un šķita, ka kāda silta elpa man uz plaukstām nosēžas, pavisam ātri abas plaukstas aizvēru, lai paliek tavs siltums manās rokās mūžīgi, bet tā nenotika, tā vien silta dienvidu vēja pūsmiņa bija. Atkal tas nebiji tu.
Pirms mēneša es sēdēju dīķī uz ledus un klusi klauvēju pie tā, domāju varbūt klauvēsi tu man pretī, bet atkal atbildes vietā, vien klusu savu nopūtu es izdzirdēju. Nekas nav bijis to vērts. Meklēju tevi es bezmērķīgi. Pat smago akmeni es pavēlu malā, jo cerēju, ka varbūt zem tā tu būsi savus smieklus atstājis.
Pirms gada es tevi meklēju sniegpulstenīšu ziedos, cerēju, ka kāda tava asara tur būs palikusi un klusi tik ilgi ziedējusi. Ar lielām aizdomām un neticību es saules starus skaitīju un mākoņu laivas uzmanīju. Naktīs skaitīju es zvaigznes un katru nakti pārskaitīju tās no jauna. Meklēju tevi es it visur, bet nekur tu nebiji rodams.
Pirms diviem gadiem es tevi nemeklēju, jo tu man līdzās gāji un līdzās klusi atčukstēji, tu man biji līdzās, man tevi nebija jāmeklē, bet varbūt vajadzēja...