Jēga? Nav!

Ir tik smagi ar tevi runāt, bet tu nesaproti. Kārtējo reizi piesēdi uz bluķa un smejies. Bet es atkal skrienu tumsā. Tek ūdens. Applūst ilgus gadus koptais pagalms, pēcāk kāpnes un tad pa durvju šķirbām straume kā nezināms rēgs ienes izsmieklu. Pa logiem iztek ziedi, paliek vītuši stublāji. Un... mājas vairs nav. Ir pienācis tas rudens. Rudens, kad nojauc manu māju. Paliek bedre, tai apkārt sēta. Tās uzdevums sargāt, lai necieš, bet tā tikai iežogo. Uzraksts - privātīpašums - jau salauzts, nokurināts. Sarkanbaltā lenta, saplēsta un sadriskāta, čuč vietējā grāvī ceļmallapu pielāpīta. Uzraksts - Nikns suns - izbalējis. Pats suns jau gadiem zudis. Varbūt klīst neatpazīts pa vientuļām ielām. Tik vientuļām kā karameles pildījums zobu ielenkumā. Suņa spalva izpluinīta ieķērusies vietējos krūmu zaros. Bet krūmus taču izzāģēja, sakot - kam krūmus? Es gribu redzēt! - Mājas ķieģeļus izdalīja papuasiem, lai jau ņem un sildās! Kam rūp? Plaukstā iegrebta tava dzīve - sūra, grūta, bet tava! Tava? Tu man meloji, teikdams, ka tev nekā nav... Skumji...

Apļveida mēness stāv pretī saulei un nemaz nedomā piekāpties. Tā teiks balts, šis - melns, tā - diena, šis - nakts! Bet apkārt zvaigznes. Cita skumji noraugās, cita, krīt, cita raud. Tām sāp. neliedz bērnam smieties, tas visu redz un jūt. Bet nevajag dzirdēt! Sabruka mūra siena. Ne jau no trieciena, bet no viena vārda. Tikai viens vienīgs vārds... Spilvenā sapinies zirneklis steidz uz mājām, priekšā muša. Vai viņš apstāsies, lai paēstu? var jau būt, ka lācim ķepas ir, lai iekāptu piķī. Ūdens izžūs, bet māja? Tās vairs nebūs... Viņi solīja viens otru mīlēt mūžīgi, bet pienāca rudens, un starp lapām jau viss bija citādāk. Piedod... Rudens. Ne jau rudenī viss beidzas. Rudenī iesēj rudzus un rudenī taisa ragaviņas ziemai, ar kurām brauks mazā meitenīte ar biželēm, kurās iepīta puķīte. Rudenī aizlido putni, lai atgrieztos ar jauniem spēkiem vēl vienam gadam, kuru skumt, kuru raudāt, kuru kliegt, lai cilvēki, tās muļķa būtnes, kas neprot baudīt, kam visu jāizprot, kam obligāti jāanalizē, lai cilvēki savā aklumā sauktu putnus par dumjiem un domātu, ka tās laimes dziesmas, kas skan. Kļūda. Error... Ne jau visi smejas, kad laime acis griež riņķī, ne visi raud, kad kaut kur sirsniņā gruzeklis iesēdies. Pasmejies par sevi, pirms to izdara citi! Smejies, smejies! Tas nekas, ka citi savādāki, tas nekas, ko citi domā! Būt trakam, nozīmē būt brīvam! Pat mākslinieki nav brīvi! Viņi visu mūžu dzīvo ar domu, ka viņiem jābūt māksliniekiem, vai tā pat ir ar pankiem, gotiem, metālistiem, un citiem. Visi sakās būt oriģināli. tad kādēļ tik ļoti cenšas piederēt pie šī, kaut gan nestandartā, bet tomēr stila. atgādināt? līdzināties? kāpēc? viss ir oriģināls, nesaprotu kāpēc cilvēki visu vnm grib iedalīt grupās, salīdzināt, padarīt vienādu! bet nekas taču nav vienāds... pļavā uzziedēja roze, to nopļāva ar citām puķēm! Vairs nedalīja. Tā ir pasaule... iepazīsties un... lūdzu - atdod manas mājas ķieģeļus. Atdod manu māju!