Cope Lobes ezerā

Rinda Maximā. Uz kases slīdošās lentes lieku sieru un sieriņus, bet tur jau vizulis, vairākas pudeles alus, aukla. Nesaki ne pieci, ka priekšā stāvētājs taisās uz copi.

- Uz kurieni?
- Oзеро Лобес.

Šis runātīgs - šī laba žilka, ezers riktīgais, aizvakar у обоих с братом katram pa divām līdakām, rīt braukšot atkal utt.

Ne nu rīt, bet aizbraucu. Tā arī ir. Svētdienas copmanim ezers labu labais. “Aulaku” saimnieks nes airus, iesaka, kur pareizi piesiet enkuru (ja vien neesi kreilis) un, dabīgi, pamana, ka uzķeramais tīkls pilsētnieciņam nav paņēmies līdzi. Nav par velti. Laiva pa astoņi.

Galvenais, ka nemuldās. Nekas neķeroties, laiks silts, zivis nestaigā. Bet, tas, ka tīkliņa neesot, gan slikti. Iekšā esot septiņas piecpadsmitnieces vai piecpadsmit septiņnieces, nu jau vairs neatceros. Kas zin, kas zin.

Ar 2,70 m špini nostrādāties var no sirds. Dziļums - maksimāli līdz kaklam. Zālenieki pieprasīti un augstā vērtē, savādāk ravēšanas darbi kā savulaik kolhozā. Lai gan vienīgā dullā paņēma rīta migliņā un roteri.

Labi, ka vismaz asaka. Lai nesanāk kā citu reizi, kad tukšā braucot ārā kāds copmanis vienam manējam sauc –

- ko dabūji?!..??

Šis neskaidri, zem deguna murminādams…

- ko dabūji, dabūji…. Pliku p..pi dabūju!….
- ko??!…..Plici un vimbu??!