Lietus

Sīkas bēdas un lieli prieki – tās bija dienas, ko nevarēja saskaitīt, tās bija vasaras, kas bija vesela dzīve.

Bet tad nez kurā brīdī saules un puķu mēneši sāka rauties arvien īsāki un īsāki... Taču – pirms laiks kļuva zudis, makšķerēšana, protams, bija tāda, kāda tā vairs nebūs nekad.

Tagad tur upē grozās līdakas, lieli sapali, mežavimbas, brekši un lērums citu zivju, bet maza zēna acīm tas visupirms bija rīts, kas, dodoties uz upi, brieda līdz ar lielajām cerībām, un pēc tam – diena un zivis, par kurām tik vien zini, ka trokšņot nedrīkst, – laid makšķeri kaut kādā nenozīmīgā vietā, pilnīgi nekas neķeras, bet tas ir piedzīvojums...
Saule karsē, un tu ložņā pa klāniem... Mēģini tik uz saliņas – tur varēs īso bambusa makšķerīti kārt lielajā straumē – īstajā zivju vietā! Un beidzot ķersies! Pludiņš tiešām kustas aktīvāk, tu rauj kātu gaisā, bet – nekā... Kā lai to zivi noķer! Bikses upē izmirkušas – uzmetusies arī zosāda, un klab zobi.
Nemanīti ūdens kļuvis tumšs, mākoņi savilkušies zili melni, un ūdensklaju sāk raibināt sīk sīku vilnīšu tumši vāli, kam seko vēja brāziens, un atkal skrejošu vilnīšu vāls un atkal brāziens... Košļā lipīgu maizes ķieģelīša ņuku – garšo lieliski! – un mērcē to arī ūdenī, – lai mestu zivīm. Tās ir jāiebaro – tad taču beidzot ķersies! Bet makšķere paliek nomesta apdullinoši smaržojošo kalmju biežņā – lietus pēkšņi jau gāž, un kopā ar abiem biedriem jāmeklē patvērums dziļi kārklos zem vītola. Līst arvien stiprāk un stiprāk... Un nerimst ilgi. Ļoti ilgi. Līdz piles šķiet kļūst arvien retākas... Vēl neticas – no kokiem nemitīgi čab lāses, bet lietus ir beidzies! Drēbes gan ir izmirkušas galīgi, un drebulis krata pamatīgi, tomēr mākoņi izklīst, un parādās arī saule – nu jau tāda rāma, – krietni zemu, oranža un bez vēja. Viss kūp. Arī drēbes... Mēģini kurināt ugunskuru, bet tas tikai griež kodīgus dūmus apkārt un apkārt pa visu krastu... Jāskrien atpakaļ pie straumes!
Ar drebošām rokām tver nomesto makšķerīti... Vai tiešām? Tā raustas! Kaut kas ir galā... Asarītis. Tūlīt izķimerē no slieku bundžas, kas tagad pilna ar duļķainu ūdeni, jaunu ēsmu, ko stīvi bāliem pirkstiem kaut kā uzdabū uz āķa, un pieķeras vēl viens. Zivis, kas visu dienu slēpās nezin kur, tagad – saulei liesmojot jau pavisam zemu – ņemas visapkārt. Draugi bļauj – arī viņiem kaut kas ir pieķēries. Drebulis vairs nekrata... Un vēlāk tumsā, zem zvaigznēm tipinot mājās pa ceļu, kas iznāk liels līkums, jo cauri mežam iet ir bail, rīts šķiet tik tāls, un lietus – ar to saistās viss...