Kaut kas par puķēm.... varbūt arī nē.

Narciss bija viens no skaistākajiem tā laika Grieķijas jaunēkļiem. Viņam ļoti medības, bet par visu vairāk viņam patika, ka nimfas apbrīno viņa skaistumu. Ikviena nimfa, kas ieraudzīja Narcisu uzreiz iemīlējās tajā, bet šī mīla ļoti ātri pagaisa, jo Narcisa jūtas bija kā ledus, aukstas un ātri vien sasķīda mazos gabaliņos, kuri izskusuši satecēja neiecietības un egoisma okeānā. Visas nimfas lūdzās Dieviem, lai tie soda Narcisu par to, ko tas ir nodarījis tām, bet šīs
lugsnas neviens tā arī nesadzirdēja.
Bet pienāca diena, kad dieviete Afrodīte nolēma sodīt Narcisu par tā izdarībām un pāridarījumiem. Kad Narciss atgriezās no kāda gājiena, tā karavāna apstājās pie ezera, kur tie bija nolēmuši remdēt slāpes un nedaudz atpusties. Narciss noliecās pie ūdens, lai padzertos, un ūdens atspulgā ieraudzīja skaistu atspulgu. Atspulgs bija tik skaists, ka Narciss nevarēja no tā novērsties ne mirkli. Viņš palika pie ezera, pat tad, kad tā karavāna sen bija devusies prom... viņš palika pie šī ezera visu savu dzīvi. Katreiz
kad viņš centās pieskairties skaistajam atspulgam tas pagaisa. "Nāc atpakaļ... es esmu Tevi gaidījis visu savu mūžu, jo tikai tavs skaistums ir pārāks par manu
viss pārējais ir tikai putekļi", kliedza Narciss, bet atspulgs neko neatbildēja. Tā arī Narciss pavadīja savu mūžu pie šī ezera līdz Appolons apžēlojās par to.
Narciss lēnām izgaisa un tā vietā uzziedēja skaists zieds narciss, kurš vienmēr bija nimfām rokās, kā atmiņa par skaisto, bet tik bezjēdzīgo Narcisu.
Novēlu nevienam nekļūt par Narcisu, un censties arī citās, ne tikai savās, lietās(bildēs)
mēģināt saskatīt skaistumu, jo mēs taču esam tik dažādi, kā arī izpratne par skaisto mums
ir ļoti individuāla. Lai veicas.