Roņu sala

Lasīju par nenotikušo izbraucienu uz Roņu salu. Vai varbūt notika?

Sala un Lasis laikam ir nedalāmi, jo vismaz no Latvijas puses tas ir vienīgais sabiedriskā transporta līdzeklis, lai tur nokļūtu.

Ko lai saka - bēdīgi. Kā nekā, sala ir rezervāts līča vidū, kas ir tuvāk Latvijai nekā Igaunijai, kur norēķināties var ar latiem, un kur pagastvecis nezin kā atkauties no latvju tūristiem, ostai atrodoties salas Dienvidos iepretim Rojai.

Ruhnu ir pasaule miniatūrā. Savs strāvas ģenerators, izgāztuve, benzīntanks, osta un, jā, arī lidosta. Automašīnas bez numura zīmēm un nevienas publiskās tualetes. Ja nesanāk ar Lasi, var braukt ar Arabellu no Sāremā vai lidmašīnu no Pērnavas.

Skats no lidmašīnas ir super, bet salai apkārt apiet nevar. Ja nu brienot pa ūdeni vai zāli līdz padusēm un pēc tam pa beach. Daži igauņi pie salas vienīgās bākas dzēra alu un stāstīja izdomātu pasaku, par salas lēnu slīdēšanu Zviedrijas virzienā – Austrumu krasts grimst, bet Rietumu krasts ceļas. Lai vai kā – pirms 150 gadiem celtā bāka stāv kur i, bet kādreizējais Roņu salas kolhozs Majak komuņizma ir sen likvidēts.

5,5 x 3,5 km, sala faktiski vienmēr ir bijusi zviedru zeme līdz pat kara beigām, kad visi divi simti piecdesmit zviedri aizbēga uz Zviedriju. Vienā dienā.

Kad Pirmā pasaules kara beigās salas iedzīvotāji referendumā nobalsoja par pievienošanos Latvijai, tad atbrauca igauņi un nopirka no šiem kara gados iestāvējušos roņu taukus. Nav brīnums, ka otrajā balsojumā nobalsoja par pievienošanos Igaunijai. Easy… Latvieši turpretim esot ieradušies ar tukšām rokām. Lai gan salas pagastvecis saka, ka īstais pievienošanās iemesls esot bijusi igauņu apņemšanās nesaukt zviedrus savā armijā - ar to esot pieticis.

Pagastvecis ikdienā lietojot elektronisko parakstu un pats piestrādā skolā, kurā mācās 18 no 58 salas iedzīvotājiem. Iet baznīcā un ar dzīvi šķiet apmierināts. Ekskursā pa jauno vai veco baznīcu izvadāt varot lūgt mācītāju.

Vieta, kur atgriezties nospriedu….varbūt jau nākamgad….. un moš šoreiz ar Lasi.