Mākoņos...
Rožaini skaisti ziedi debesīs
Aiz violetiem mākoņiem
......
Rožaini skaisti ziedi debesīs
Aiz violetiem mākoņiem
Kuros saspiesti mikroskopiski zemes graudi,
Un auglis tur aug, saules novārtā pamests.
Tur klintis mākoņos, ēnas tur mīt,
Nosedzot klinšu kraupaino virsmu
Lietus lāses pār akmeņiem rit,
Lūgdamas pēdējo reizi
Līdz tumsas gaismai nokļūt, kas plosās alās,
Kur cilvēki sienās iegravēti,
Un citas būtnes, kas tiem mūžīgi kalpo,
Lai atmiņas un bailes būtu.
Bet alas dziļumā slēpjas augs,
Ko par dvēseli sauc.
Tas maigs un burvīgs, pārdabis
Tas brīnums, kas pārvar ļaunumu un sāpes,
Un izskaidrojuma tam nav...
Tā ir mīloša cilvēka sirds...
PĀRĒJĀS BILDES ŠIM RAKSTAM
fatals | 23:17 27.06.2008 | Atbildēt uz komentāru |
..........;)
aiVox | 02:21 28.06.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Oriģināli un diezgan patiesi! Tā vien šķiet, ka attēls aiz redzamības leņķa slēpj minēto alu.
REX | 22:49 27.06.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Mīlošas sirdis ne vienmēr ir pārdabiska parādība...Un ne tikai mākoņos tās ir atrodamas:)