Viens...
Apguļos gultā, cenšos aizmigt, bet nemāku.
Turu acis cieši vaļā, lai neizgais
.
Es dzīvoju viens...
Katru reizi, pēc parastas darba dienas, steidzos uz savām nabadzīgajām, iztukšotajām mājām.
Atveru durvis.
Neviena nav...
Eju iekšā, laužot, un kāpjot virsū pēdējām cerību paliekām.It kā nāk raudiens
Pēc brīža iekuru kamīnu, apsēžos savas tukšās istabas stūrī uz grīdas, un dzeru kārtējo iesākto sarkanvīna pudeli..
Domāj
T
Apgaism
Deg kamīns, paliek silti, bet ne miņas no omulības sajūtas.
Vienkā
Skatos, kā sadeg mana garīgā pasaule. Kad saprāts atgriežas pie manis, sagrauts, es reizēm iedomājos, ka aiz loga snieg sniegs. Cik ļoti patīkami būtu brist basām kājām, un just, kā kūst pirmais, irdenais sniegs zem manām pēdām...
Laukā ir pilnmēness. Viņu nevajag redzēt, to jūti, kad nevari atrast sev vietu.
Un sirds asins jūrā slīkst.
Galvā atkal ir tukšums, vīna glāze ir sausa. Saproti, ka jāguļ...
Visas mantas samestas stūrī. Nav spēka un vēlēšanās pacelt tās.
Nav domu, nav jūtu, nav nekā.
Vien lielas izsalkuma slāpes .
Pēc sapratne
Apgu
Turu acis cieši vaļā, lai neizgaistu...
PĀRĒJĀS BILDES ŠIM RAKSTAM
2r | 22:11 26.06.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Ir maja ar sajuutu tuksnesi. Acis iepleshas, gaidot kaut ko, bet nekaa nav ... Vientuljsh kjermenis maajoklii ar dveeseliskaas saapju spiraalee savilktu apzinju, kuraa nezheeliigi spindz domu paraleeles... Nekaa nav ... Neko neredzoshaas acis ar skatienu raapo pa sienaam, kluupot uz sastaptajiem priekshmetiem, it kaa neapziitu, kas ir apkaart ... Tas nav aklums ... Tas apzinjas izmisums, ka rokas stiepienaa nekaa nav, veroties pa logu uz garaam ejoshiem cilveekiem, nez kaapeec liekas, ka tie ir laimiigaaki, vai pat laimiigi ... Bet dazhu tukshajaa aciis varam lasiit to pashu fraazi- nekaa nav ... No riita briizhiem pamostas ceriiba, pabrokasto kopaa ar mums, briizhiem pamet, aizejot savaas gaitaas ... Un pasaules atspulgi iedomu pasaulee gaismas un eenu rotaljas speele, bet jautraak no taa nekljuust ... Jo tik viegli paklupt uz liidzenas vietas, kur nekaa nav...
fatals | 23:19 26.06.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Paldies:
Skai
REX | 00:16 27.06.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Oi, 2r, tev interesants skatījums...bet nu depresīvi gan....
REX | 21:35 26.06.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Pasaka par suni, kura nebija.. .
kstīta un publicēta bloga rakstos jau sen...bet pirmsākumā bija kā pārdomas par šo fatala stāstiņu ...
........ ........ ........ ........ ........ ......
Reiz dzīvoja Cilvēks, visnotaļ vientuļš.Viņa vientulībai nebija robežu,jo tas dzīvoja pilnīgi viens.Viņa istabā pat nebija loga.Cilvēks pat neredzēja,vai ārā līst,vai snieg,jo turēja durvis cieši aizvērta s..
as dzēra vīnu,lūkojoties kamīna dziestošajās oglēs,un tīksminājās par savu vientulī go,nelai mīgo dzīvi.
s kaktā samestajās mantās,Cilvēkam nezinot,bija ieviesusies kāda būtne.Viņai nebija nekāda izskata,jo patiesībā tā bija Doma.Ja Cilvēks atvērtu durvis,ielaistu istabā svaigu ziedu smaržu,putnu dziesmas,vai kaut vai kādu mušu,būtne varētu material izēties, un kļūt vienalga par ko:par sievieti ,vīrieti ,vai kaut vai par suni...
msim,ka tas varētu būt suns.
,atnākot majās pēc smagās darba dienas,pārkāpj pāri pēdējām cerību atliekām,bet pretī,uzticīgām acīm raugoties,asti luncinot,skrien suns.Tas visu dienu gaidīja Cilvēku pilnīgā tumsā,un nu tagad cer,ka viņu noglaudīs,iedos kādu kārumu.Pēc tam tas vēros Cilvēku,kā tas dzer vīnu pie kamīna,uzliks purnu Cilvēkam uz ceļiem,laimīgi nopūtīsies un aizvērs acis.Suņa laime!Varbūt var cerēt,ka pat pakasīs aiz auss...
eielaida svaigo vēju,tāpēc būtne,kas bija tikai vārga Doma,nekļuva ne par suni,ne par cilvēku.Pat ne par mušu.
nolaizi. Sāļš?
saras... .
(uzra
...
T
Istaba
Pieņe
Cilvēks
Bet Cilvēks neatvēra durvis,n
Cilvēks turpināja tīksmināties par savām sāpēm,bet būtne pamazām izgaisa.Uz putekļainās grīdas palika tikai daži pilieni.
Paņem uz pirksta,
A