Balts tuksnesis
Es neredzu ne dzīvnieku, ne augu.
V
Visapkārt sniegs,
Tas putināt nepārstā
Pārs
Vējā neļauj man turēties kājās.
Un man vairs spēka, spēka nav
Cīnīties ar to, kas neapstājas.
Ir Māte Daba mainījusi visu,
Tās likumi ir savādi ik dienu,
Ja agrāk draugos bija tā ar visiem,
Tad tagad tukšums vien, kā balta siena.
Ne paiet, ne vairs skatīt saules rietu...
Es neredzu ne dzīvnieku, ne augu.
V
Un stāvu es pa vidu
Nobijies un stalts.
Un bail pat soli spert...
Tā stāvu es, kā manta
Kas tīta baltā palagā,
Kā akmens salta...
Tā sevi atrast man bij lemts.
Te palikšu,
Un dzīvos tikai sirds...
PĀRĒJĀS BILDES ŠIM RAKSTAM
Picha | 11:12 15.01.2009 | Atbildēt uz komentāru |
Nobijies un stalts... Zinu, ka izrāvu no konteksta, bet kombinācija šķiet tik savāda. Parādīsi kā tas izskatās?! ;)
Picha | 11:17 15.01.2009 | Atbildēt uz komentāru |
Padzīvojot zemē, kur šī baltā sniega tuksneša nav, patiešām izjutu, ka tā pietrūkst. Lai arī salts, tas dod gaišumu dvēselei un spēku pašā tumšākajā gada laikā. Tāpat kā dabā - sniega sagša ir glābēja aukstumā un zem tās arī ziemā kūsā dzīvība (pukst sirds...).
REX | 21:42 17.06.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Kamēr sirds pukst, viss ir kārtībā: )
arī dvēsele atkusīs....
Pavas