būt vai nebūt

tas bija tāds blieziens, ka zvaigznītes vien nogriežās, drusku aizsitās elpa un tādā garā, bet es neko, - ceļos tik augšā un laižu tālāk,

- dzīve ir nežēlīga, dažreiz, jo viss ir tikai spēle, sekundes un domu lidojums, kur nedrīkst zaudēt modrību ne mirkl.-esi modrs, es sev čukstu, bailes pazūd un es klusi laužos pāri mūriem, grāvjiem un visādiem sprunguļiem. tagad. tieši tagad ir tas brīdis, kad viss sagriežās un mirkļa vājums pārņem ik vienu, kas aiz manis, - esmu bijis īstajā vietā un laikā, ar visu kas man ir un kas bijis. esmu tikai es un vārtsargs. kāds kaut kur tālumā nolamājas, kāds kaut ko bļauj, bet es nedzirdu neko, esmu elviss un māte terēze un pilnīgs klusums visapkārt. nekad agrāk tā nav bijis, šī ir mana pirmā spēle un es zinu, ko no manis gaida.. tas ir tik personīgi un es zinu, ka dažrei esmu tik ļoti stulbs, bet no uztraukuma šoreiz ne vēsts, "būt vai nebūt?" - to lai izlemj pats fausts - es pat nenojaušu, kas ar mani notiek, bet ripa ir vārtos, tieši tur kur to pirms brīža biju redzējis.. tas ir kā sapnis un laimes vilnis, un man vairs netrūkst nekā.. tādos brīžos drī[IMG]kst raudāt, jo tieši tur slēpjas dzīves jēga, un lai kāds man vēl mēģina iestāstīt pretējo.